Aivars Ozoliņš: Kas būs urnās

Politiķu trīsas šogad līdz drudzim pastiprina ekonomiskās krīzes karsonis. Pašvaldību vēlēšanas parasti ir svarīgas arī kā Saeimas vēlēšanu iznākuma prognozes matrica, taču šajā reizē likmes būs augstākas. Galvenais jautājums nav, kā citās reizēs, par to, kā politikas lielie spēlētāji sadalīs savā starpā ietekmi un izkārtosies parlamenta vēlēšanām, bet nu jau par to, kuriem no šiem "lielajiem" izdosies saglabāties "lielajā" politikā, kam noturēšanās "mazajā" politikā jeb pašvaldībās, pirmām kārtām Rīgā, var būt izšķiroša. Partiju ļaudīm svētākie skaitļi — tā dēvētie popularitātes reitingi — jau labu laiku rāda tām katastrofālu ainu. Gandrīz visām Saeimā pārstāvētajām partijām tie ir tik zemi — pāris punktu amplitūdā virs vai zem ievēlēšanai minimāli nepieciešamajiem pieciem procentiem —, ka daudz zemāk vairs nemaz nevar nokrist, tā ka pat tik tektonisks faktors kā ekonomiskā krīze tos nevar būtiski iekustināt, un savu un konkurentu popularitātes izmaiņu dinamikas pētīšana nu jau ir galvenoties sevis mierināšana, ka citiem iet vēl sliktāk. It kā jau būtu boļševistiski klasiska revolucionāra situācija — augšas nevar, apakšas negrib. Nu tik gaidīsim jaunus politiskus spēkus baltos zirgos ar karogiem? Nē, nemana. Tiesa, pašvaldību vēlēšanas vēl nav īstais brīdis, kad pietiekties valsts glābšanai, taču pašlaik nejūt arī vērā ņemamu pieprasījumu pēc jaunām partijām, kas apmierinātu acīmredzamo pieprasījumu pēc citādas politikas, kas izpaužas pirmām kārtām kā esošās noliegums. Iespējams, to var uzskatīt par sabiedrības politiskā brieduma rādītāju, ka vairs nav pieprasīti brīnumdari. Ir jau gana mēģināts, un, kaut arī ir notikusi programmatiska attīstība — no Zīgerista banālajiem banāniem pie Šķēles ģimenes vērtību vairošanas, pie Repšes krusta kara pret valsts izzadzējiem — ,izpildījums atkal un atkal lika secināt, ka brīnumi nenotiek. Šķiet, ka šīs atziņas iesakņošanās pie varas pašlaik esošajiem — gan Saeimā, gan pašvaldībās — kļūs par piedāvājuma stūrakmeni. Sak, mēs esam slikti, bet citu jau nemaz nav, un, ja kāds ir, tad tas ir nejēga. Vismaz Tautas partijai tas jau labu laiku ir galvenais arguments dialogā ar sabiedrību. Jāšaubās, vai tas būs gana pārliecinošs ietekmes saglabāšanai Saeimā, toties pašvaldību vēlēšanās var noderēt. Tomēr ekonomiskās krīzes apstākļos vietējiem varas pārstāvjiem tiks adresēta arī atbildība par viņu Rīgas "jumta" darītāju valstī sastrādāto, un TP sevišķi rūpīgi koptā patriarhālā protekcionisma sistēma — budžeta naudas dalīšana "savējiem" (ko raksturo "trekno gadu" laiku vadoņa Aigara Kalvīša vienubrīd sirsnīgi bilstais, ka "mums" jau esot tikai "puse Latvijas", kam palīdzēt) — var pašiem tās kopējiem ļauni atspēlēties. Nu jau ne tikai daža laba "oranža" pašvaldība gribētu drīzāk noklusēt, nevis uzsvērt savu "krāsu", bet pat ilggadīgie partneri valdošajā koalīcijā "zaļie zemnieki" gada nogalē pieņemtās novadu reformas jautājumā atklāti uzstājās kā opozīcija. Būt valdošajā koalīcijā vairs nav populāri. Taču nekur citur nevar būt ne TB/LNNK, ne LPP/LC, ja vispār grib būt politikā. Arī pašvaldību ambīcijas abiem šiem veidojumiem galvenoties saistītas ar Rīgu. Pirmajiem ir pašreizējais mērs Jānis Birks un apskretis "nacionālais" trumpis, otrajiem — nauda un gatavība vienoties ar jebko. "Mācītāju" īpašniekam Aināram Šleseram Rīgas mēra amats ir nākamais biznesa projekts, kad jau Satiksmes ministrijas resursi ir apgūti un droši vien arī stabili "sakārtoti". Viņa izredzes ir proporcionāli apgrieztas politisko un ētisko principu kopumam, tātad ir labas. Daudz labākas nekā Saskaņas centra sejai Nilam Ušakovam, kura partijai gan ir pašlaik visaugstākais "reitings", taču, pirmkārt, ne augstāks kā parasti promaskaviskā ešelona partijām, lai kā tās kurā brīdī sevi dēvētu, otrkārt, visai ierobežotas iespējas būt par varas koalīcijas politisku vienotāju un līderi. Toties ar Šleseru tas nebūtu politisks, vienkārši — biznesa darījums, turklāt daudz izdevīgāks un daudzsološāks nekā pašreizējie, piemēram, ar Tēvzemi Rīgas domē vai Centrāltirgū. Kad jau krīze, tad jau piesakās arī "revolucionāri". "Šķiras partijas" sociāldemokrātu piedāvāšanās gan solās būt traģikomiska. Savu iespēju sociķi jau ir pilnam izmantojuši, iepriekšējā domē Gundara Bojāra vadībā kā apmāti raudamies, lai apstiprinātu lēto atziņu, ka labāk tad bagātie pie varas, tie vismaz jau ir sazagušies. (Gan jādomā, ka Šlesers, ja tiks saimniekot arī Rīgā, to varētu pārliecinoši atkal apgāzt.) Tad jau labākas iespējas Štokenberga un Pabrika Citai politikai, vienīgi šis veidojums riskē pārkāpt vēlētājiem pieņemama sociālā konjunktūrisma slieksni. Salīdzinājumā ar viņiem daudz vienkāršāks un saprotamāks var izrādīties Pilsoniskās savienības piedāvātais Ģirts Valdis Kristovskis Rīgas mēra amatam, tiesa, bez lielām izredzēm to iegūt. (Skat. Šlesera biznesa projektu.) Citur Latvijā vēl lielākas iespējas nekā parasti var būt vietējām vēlēšanu apvienībām, kad jau lielo partiju "jumts" vairs nebūs tik droši dāsns. Krīze ir gan soģis, gan izlīdzinātājs, un tās saasinātās ikdienas problēmas būs svarīgākais, ko politiķiem būs jāspēj piedāvāt risināt. Krīze atgādina, ka brīnumi nenotiek, tāpēc tos nebūs vērts piedāvāt.