Aivars Ozoliņš: Krievijai zūdošā Čečenija
Kremlis sāka divus karus, lai nepieļautu Čečenijas suverenitāti un atdalīšanos no Krievijas. Maskava nevēlējās pieļaut precedentu, kas varētu radīt "domino efektu" un turpināt Padomju Savienības sabrukšanu jau kā Krievijas iziršanu. Tiktāl mērķis it kā sasniegts — Kadirovs pastāvīgi apliecina uzticību Vladimiram Putinam, kaut gan vaļsirdīgi atzīst, ka bez Maskavas naudas "čečenu tauta" jeb viņa režīms nevarētu pastāvēt. Taču viņa mērķis kopš tapšanas par prezidentu 2007.gadā vienmēr ir bijis arvien lielāka autonomija no Maskavas varas.
Un Čečenija nupat ir de facto neatkarīga teritorija ārpus Krievijas Federācijas likumiem un centrālās varas kontroles. Tajā augstākais likums ir Kadirovs pats. Par viņa varā atdotās republikas de iure palikšanu KF sastāvā Kremlis spiests maksāt ar ievērojamu federālā budžeta līdzekļu atvēlēšanu, kuru izlietojumu tas pat nevar kontrolēt. Vēl vairāk — nevar kontrolēt Kadirova "likumu" darbību arī savā teritorijā, un Krievijā viņa cilvēki var nogalināt jebkuru savu ienaidnieku, daudz nebažīdamies par sekām — "čečenu lietas" ir ārpus Krievijas izmeklētāju sniedzamības.
Kremļa paradoksālais lēmums atdot bijušajiem dumpiniekiem varu apmaiņā pret mutiskiem lojalitātes pasludinājumiem var vērtēt kā pragmatisku, taču ne spēka apzināšanās diktētu risinājumu.
Pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā čečeni padomju armijas ģenerāļa Džohara Dudajeva vadībā padzina veco vadību un pārņēma varu galvaspilsētā Groznijā. 1994.gadā prezidents Boriss Jeļcins nolēma atgriezt provinci atpakaļ Maskavas kontrolē un sāka vērienīgu militāru intervenci. Karš sagrāva Čečenijas ekonomiku, krievu armijas pastrādātās zvērības vēl vairāk radikalizēja čečenus, konflikts piesaistīja kaujiniekus un finansiālu atbalstu no pārējās islāma pasaules. Cietusi smagus zaudējumus, Krievija 1996.gadā parakstīja vienošanos, kas deva Čečenijai faktisku neatkarību. Dudajevs bija nogalināts, par Čečenijas prezidentu kļuva Aslans Mashadovs, ko Maskava sākotnēji atbalstīja.
1999.gadā Krievija atsāka intervenci, kam par ieganstu bija dzīvojamo ēku spridzināšanas Maskavā un citur Krievijā, kurās gāja bojā vairāk nekā 300 cilvēku un ko pierakstīja čečenu teroristiem, taču tas palīdzēja premjerministram Putinam 2000.gadā kļūt par prezidentu. 2005.gadā arī Mashadovu nogalināja. 2007.gadā Putins uzticēja Kadirovam izbeigt dumpinieku pretošanos.
Tagad gan Maskavā, gan Groznijā šo uzdevumu uzskata par izpildītu. Bruņotu pretošanos turpina vairs tikai daži simti islāmistu kaujinieku Čečenijas kalnos. Pēdējos mēnešos atentātos Maskavā, Stambulā, Vīnē noslepkavoti vairāki ietekmīgi Kadirova pretinieki, 28.martā Dubaijā tika nošauts arī viņa niknākais konkurents par varu Sulims Jamadajevs, kuram, tāpat kā pašam Kadirovam, bija piešķirts Krievijas augstākais apbalvojums Krievijas varonis.
Krievijas Iekšlietu ministrija ir paziņojusi, ka varētu izvest no Čečenijas ap 20 tūkstošiem savu karavīru. Atlikušie apmēram 10 tūkstoši paliks kazarmās. "Mieru un kārtību" — tikai daži bumbu sprādzieni, teroristu uzbrukumi un pasūtījuma slepkavības nedēļā — nodrošina Kadirova armija.
Cik tālu viņa ieviestā kārtība ir no Maskavas jurisdikcijas, labi parāda vietvalža pēdējā laika ieteikumi čečeniem piekopt poligāmiju, ko atļaujot "mūsu tradīcijas un reliģija". Viņš norāda: "Nav likuma, kas to atļautu, taču es visiem pateikšu: jebkuram, kas vēlas un spēj, jāņem otra sieva."
Kremlis var uzskatīt, ka ir uzvarējis Čečenijā, taču Kadirovs, paziņodams par "uzvaru pār ļaunumu, pret kuru mēs karojām piecpadsmit gadus", var svinēt uzvaru vismaz pār Krievijas likumiem un tiesībsargāšanas iestādēm. Viņa personiskās lojalitātes apliecinājumi "vissvētākajam cilvēkam" Putinam — "ja nebūtu Putina, nebūtu Čečenijas… Es esmu parādā Putinam savu dzīvību…" — nav pretrunā ar pragmatisko vērtējumu, kāpēc Čečenijai nevajagot formālu suverenitāti: "Mēs dzīvojam subsidētā republikā."
Kremļa lēmums izbeigt "pretterorisma operāciju" nostiprina Kadirova režīmu (un arī viņa ietekmi Krievijas politikā) un vājina Krievijas federālās valdības ietekmi Čečenijā. Taču arī šis mānīgais miers balstās tikai uz "džentlmenisku vienošanos" starp Krievijas valdnieku un vietvaldi Groznijā, kam pamatā miljardu dolāru dotācijas un nejaukšanās faktiski neatkarīgās provinces iekšējās lietās apmaiņā pret vārdiskiem lojalitātes apliecinājumiem. Ziemeļkaukāzs arvien paliek pulvera muca — Dagestānai un Ingušijai ir tālu pat no Čečenijas "stabilitātes" — un, ja naudas straume apsīktu, šis pulveris atkal izžūtu sauss.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.