gadā), atkāpās valsts prezidents Pervezs Mušarafs. Viņš nebija spējis ne nodrošināt politisko stabilitāti jeb kārtību, ko parasti sola diktatori, ne modernizēt un izcelt no trūkuma valsti, ko bija apņēmies izdarīt, un, kaut gan bija atbalstījis ASV cīņā pret terorismu, nebija pratis arī gana efektīvi palīdzēt NATO apkarot teroristus kaimiņvalstī Afganistānā, toties bija šiem pūliņiem pat kaitējis, noslēgdams vienošanos ar cilšu virsaišiem pierobežā, kas radīja valsts ziemeļrietumos patvērumu Taleban ekstrēmistiem un Al Qaeda teroristiem, kuri nu apdraud gan Afganistānu, gan pašu Pakistānu. Decembrī teroristu uzbrukumā tika nogalināta demokrātiskās opozīcijas līdere Benazira Bhuto. Tomēr vairākumu parlamentā vēlēšanās februārī ieguva divas galvenās opozīcijas partijas, un Mušarafa atstādināšana kļuva vairs tikai laika jautājums.
Ģenerālis, gods godam, atkāpās pats, aiztaupīdams savai valstij asiņainas jukas, ko būtu varējis izraisīt, uzstādams uz parlamenta balsojumu par savu atstādināšanu. Atvadu runā Mušarafs — "īstenam" diktatoram arī netipiski — pauda cerību, ka valdība spēs izvest valsti no krīzes. Šim novēlējumam var tikai pievienoties — stabila un demokrātiska Pakistāna ir svarīga reģiona un pasaules drošībai.