Aivars Ozoliņš: Psiholoģija
Rīdzinieki esot tikai "psiholoģiski" balsojuši par Ušakovu kā Rīgas mēru, taču "pēc būtības viņi gaida, lai Saskaņas centrs un Nils Ušakovs atrod partnerus un izveido koalīciju", viņš intervijā Dienai ceturtdien mēģina skaidrot, kāpēc par mēru varētu kļūt Šlesers. Tātad psihoanalītiķis Ušakovs faktiski apgalvo, ka tie rīdzinieki, kuri balsoja par viņu, zemapziņā vēlējās Šleseru par mēru un balsoja par Ušakovu tikai tādēļ, lai viņš to nokārto.
Vēlēšanu iznākuma diktētā politiskā loģika ir tik nežēlīgi skaidra, ka, mēģinādams paslēpties no atbildības anonīmā "komandā", Ušakovs pinas pretrunās, stāstīdams, ka ar Šleseru "mēs nerunājam precīzi par amatiem", "runājam par to, ka mēs izveidosim komandu". Tādu kā makšķernieku vai daiļamata meistaru pulciņu bez amatiem?
Apšaubīdams savu vēlētāju prāta spējas, Ušakovs apgalvo, ka, balsodami par viņu, proti, par Šleseru, "cilvēki balsoja par pārmaiņām". Un uzstāj, ka pārējās "visas trīs domē ievēlētās partijas" ir bijušas vai ir [valdības] koalīcijā", tāpēc starp tām "atšķirību nav" — visas ir vienādi atbildīgas par pašreizējo ekonomiskās krīzes bedri. Ušakovs lieliski zina, ka ne Jaunais laiks, ne Pilsoniskā savienība nebija Kalvīša valdībā, kura īstenoja valstij postošo Šlesera "gāzi grīdā" politiku. Iznāk, ka rīdzinieku gribētās "pārmaiņas" būtu atgriešanās pie Šlesera ekonomiskās politikas?
Ne tikai — arī pie Gundara Bojāra vadītās Rīgas domes promaskaviskās politikas.
Ja piekristu apgalvojumam, ka Rīgas dome nodarbojas tikai ar saimnieciskām un sociālām lietām, nebūtu saprotams, kāpēc "LPP/LC ir mums ideoloģiski tuvāka" un "mēs veidojam partnerību, izejot no principiem". Ušakovam ir tik svarīgi nepateikt, kāda vēl kopīga "ideoloģija" var būt sevi par sociāldemokrātiski kreisu dēvējošam SC un mežonīga kapitālisma "gāzi grīdā" politikas piekritējiem "mācītājiem", ka viņš ir ar mieru piedēvēt psihiskas novirzes saviem vēlētājiem.
Toties Šlesers to ir pateicis atklāti — priekšvēlēšanu izrādē Arēnā Rīga viņš faktiski piedēvēja Latvijas valstij politisku kroplumu, ko izraisījusi tās iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Bez otra "spārna" — Austrumos — Latvija nevarot lidot, tāpēc: "Mums ir vajadzīgs šis spārns."
Šlesers nepalika pie spārnotām metaforām vien. "Skaidri jāpasaka, ka mūs nekas neapdraud," viņš paziņoja. Nepilnu gadu pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā šāda apgalvojuma pilnīgai skaidrībai trūkst tikai Kremļa ideologu precizējuma, ka NATO esot agresīvs bloks, kas apdraudot Krieviju, tātad arī Latvijas pareizu apspārnošanu. Tas nevainojami atbilst SC ideoloģijai, ko partijas frakcija demonstrēja, atstādama Saeimas sēžu zāli, kad tautas priekšstāvji lēma par Krievijas agresijas nosodīšanu.
Tikpat skaidri Šlesers atgremoja Maskavas piedāvāto padomju vēstures traktējumu: "Jāatceras tas labais, kas mūs vienoja." To varētu likt kā moto Kremļa propagandistu nesen uzražotajai filmai Baltija, kādas "okupācijas" vēsture, kurā tie skumst par savulaik plaukušo Pribaltiku un lamā nepateicīgos iezemiešus, kuri to sagrāvuši. Droši vien Šlesers atceras kaut ko labu no bērnības Ķengaragā, taču tas "labais", kas vienoja un saturēja kopā "brālīgās padomu tautas", bija padomju armija un KGB.
Ideoloģisku neskaidrību noteikti nevar pārmest Saeimas deputātam Nikolajam Kabanovam, kas avīzē Vesti Segodņa tūlīt pēc vēlēšanām īpaši uzsvēra, ka "Uzvara" (ar lielo burtu — kā savus svētkus dēvē arī 9.maija svinētāji) gūta NATO un ES valsts galvaspilsētā. "Milzīgs paldies slāviem," Kabanovs pateicas vēlētājiem un apsola: "Šodien mums pieder Rīga, bet rīt — visa Latvija!"
Šleseram prokrieviskā ideoloģiskā "virsbūve" ir vienkārši ērtākais ceļš uz materiālistisko "bāzi", ko viņam nodrošinātu draudzība ar Putina režīmu. Taču krievu valodas lietošana Rīgas domē, ap ko nupat sacelta tāda kņada, ir nieks, salīdzinot ar citām iespējām, ko paver vara Rīgā.
Dažas no tām jau izmantoja savas valdīšanas laikā pie turības tikušais sociķis Gundars Bojārs, kas nu ir Šlesera "komandā" un pat pošas par domes izpilddirektoru. Rīgai vajag savu ārpolitiku, viņš tolaik pasludināja un "visas Latvijas labā" regulāri brauca uz Maskavu pie mēra Lužkova, kurš mūsu valsti dēvēja par "Kambodžu", kur valdot "atklāts aparteīds", toties slavēja Rīgas domi, kura, tam spītējot, veido "konstruktīvas attiecības" ar Krieviju. 2001.gadā šī spītēšana vainagojās ar līgumu starp Rīgas un Maskavas domi, ieskaitot vienošanos par "saskaņotu pozīciju izglītības attīstības principiālos jautājumos" — jomu, kas it kā būtu valdības kompetencē. Lužkovs dabūja dāvanā bijušo Dzelzceļnieku kultūras namu, kur ierīkoja Maskavas centru. Bet Bojārs ne tikai slēja augšā pieminekļus Krievijas valdniekiem un ģenerāliem, bet cīnījās arī ārpolitikas laukā — piemēram, ar Iekšlietu un Ārlietu ministriju par KGB ģenerāļa Pereligina ielaišanu Latvijā un par vīzu atvieglojumiem visiem Krievijas pilsoņiem, kas nozīmētu Latvijas atteikšanos no pievienošanās Šengenas bezvīzu zonai.
Šlesers ir citā svara kategorijā, taču Bojāra austrumu politika un saimnieciskās afēras (miljonus vērtais prāmis uz Stokholmu, simtiem miljonu vērtais Dienvidu tilts utt.) ļauj iedomāties, kādas "pārmaiņas" Latvijai gatavo Šlesera—Ušakova tandēms. Atliek ieskaidrot, ka tieši tādas gribēja vēlētāji, "psiholoģiski" balsodami par Ušakovu, lai par mēru varētu kļūt Šlesers.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.