Kuriem tad ir? Tagad tie visi ir cienījami biznesmeņi, piemēram, Maskavā, tāpat kā cienījamais un tautiski nacionāli konservatīvais bijušais politiķis, tagad kaut kāds biznesmenis Šķēle, trīs reizes Latvijas premjerministrs un daudzkārtējs miljonārs līdz ar to. Privatizācija ir beigusies, bet citu biznesu, kā vien lēti pirkt un dārgi pārdot, viņa pārstāvētā politiski ekonomiskā "elite", kur nu vēl Tautas partija, nesteidzas mācīties.
Diskusija par to vai devalvēt vai nedevalvēt latu, ir svarīga, un nemaz nav tā, ka nenotiek, kā televizorā apgalvoja Šķēle. Viņam par nelaimi, tie, kuri skatījās raidījumu, nevarēja neiedomāties — kā Andrītis šoreiz izdomājis nopelnīt? Jo viņa atbildes uz skatītāju jautājumiem — vai ir zadzis G24 kredītus, vai ir "latvju bāleliņš" aiz Kempmayer digitalizācijas shēmas, vai nebažījas, ka viņa meitas varētu nokļūt uz apsūdzēto sola tāpat kā Aivara Lemberga dēls Anrijs, kam tētiņš gādīgi norakstījis daļu savu īpašumu, izklausījās muļķiem domātas. Varbūt Šķēle joprojām iedomājas Latvijas iedzīvotājus esam viņa ganāmu aitu baru, bet tad varētu viņam ieteikt sapakot savus atlikušos dolārus koferītī un doties uz siltāku zemi. Latvijas bankas padome ir vienīgā, kas drīkst pieņemt lēmumu par lata kursu, un tā ir atkal un atkal paziņojusi, ka latu nedevalvēs. Tā tam jāpaliek, un Šķēlem nesanāks "bizness" — izputināt Latvijas valsti un to izpārdot draugiem.