Aivars Ozoliņš: Strupceļa instrukcija

Pašlaik instrukcijā paredzēts, ka vispirms Valsts kanceleja izvērtēs pretendentu atbilstību formālām likuma prasībām un reģistrēs to pieteikumus, tad Ministru prezidents lūgs par šiem kandidātiem desmit dienu laikā sniegt atzinumu ģenerālprokuroram, Satversmes aizsardzības biroja vadītājam un Augstākās tiesas priekšsēdētājam, pēc tam, vai šie atzinumi būs vai nebūs saņemti, ierosinās kandidātus izvērtēt Nacionālās drošības padomes sēdē, tad, uzklausījis tur viedokļus (par kuriem sabiedrība neko neuzzinās), varēs virzīt vienu vai vairākus kandidātus apspriešanai valdības sēdē un ieteikšanai iecelt amatā. Par valdības kandidātu tad, protams, balsotu Saeima. Pēc divu stundu diskusijām valdības sēdē TM tika uzdots izdarīt šādus "precizējumus" instrukcijā: visus kandidātus, kuri atbildīs formālajām likuma prasībām, izvērtēs valdība (ne vairs tikai premjerministrs), kura tad arī sastādīs "īso sarakstu", ko virzīt apspriešanai NDP; ģenerālprokuroram, SAB direktoram un AT priekšsēdētājam būs jāsniedz "viedoklis", nevis, kā tagad instrukcijā, "atzinums"; pie papildu kritērijiem, kuri "var tikt vērtēti", no kandidāta varēs prasīt arī kādu sajēgu par korupcijas apkarošanu. Svarīgākā no šīm izmaiņām - ja tās vispār var dēvēt par svarīgām un par izmaiņām - būtu valdības iesaistīšanās kandidātu vērtēšanā ne tikai pēc NDP, bet arī pirms. Proti, valdība divas, nevis tikai vienu reizi aizstātu profesionāļu komisiju. Tas gan var piešķirt visam procesam papildu atklātumu - apspriešana valdības sēdē, protams, ir atvērtāks pasākums nekā vērtēšana premjerministra galvā - , taču nemaina būtību, ka atklāta konkursa un komisijas vietā ir politiķu šaura loka kontrolēts pasākums. Pretendentus vērtēs un lēmumus pieņems tikai politiķu kompānijas, no kurām šajā ķēdītē absurdākā, taču premjerministram Ivaram Godmanim un viņa partneriem acīmredzot svarīgākā un pilnīgi neaizstājamā šķiet NDP. Šim veidojumam, kas sastāv galvenoties no valdošās koalīcijas politiķiem, ar likumu noteiktās funkcijas ir saistītas ar politiku nacionālās drošības jomā, nevis ar korupcijas apkarošanu (ja vien savu partiju politiķu korupcijas apkarošanu padomes locekļi neuzskata par valsts drošības apdraudējumu), un tai vispār nebūtu jāpiedalās KNAB priekšnieka meklēšanā un vērtēšanā. (Ģenerālprokuratūra ir norādījusi, ka nebūtu arī juridiski korekti paplašināt šīs padomes funkcijas valdības instrukcijā - iekšējā normatīvajā aktā.) Turklāt NDP sēdes vienmēr ir aizklātas, un tajās runātais ir valsts noslēpums, tā ka KNAB vadītāja meklēšanas "atklātība" tiek padarīta par farsu. Godmanis pagājušonedēļ paziņoja, ka iebilst pret amata kandidātu vērtēšanas komisijas izveidošanu un pats personīgi uzņemšoties atbildību virzīt kandidātus. Vēl tikai vasaras vidū viņš apgalvoja, ka labākais veids, kā izvēlēties kandidātu, būtu tieši profesionāļu komisija. Vēl pirms tam Godmanis bija iestājies par atklāta konkursa rīkošanu un pat bija sagatavojis attiecīgus grozījumus likumā par KNAB. Pret to asi iebilda koalīcijas partneri valdībā. Galu galā, mums ir šī TM instrukcija. Nav saprotams, kas tas būtu par atzinumu, ko premjerministrs varot lūgt ģenerālprokuroram, AT priekšsēdētājam un SAB direktoram, kā tas paredzēts šajā instrukcijā. Jānis Maizītis šādu ģenerālprokurora funkciju paplašināšanu valdības instrukcijā novērtējis kā juridiski neatbilstošu. Neizpratnē ir arī SAB, kas var sniegt tikai vērtējumu par atbilstību vai neatbilstību pielaidei valsts noslēpumam, nevis par kandidātu piemērotību KNAB vadīšanai. (Atkal jau - kāpēc vispār nacionālās drošības iestādei jāpiedalās vienas tiesībsargāšanas iestādes vadītāja meklēšanā?) Instrukcijā - acīmredzot tās rakstītāji apzinājās, ka raksta muļķības, - bija iestrādāta arī iespēja, ka šo iestāžu vadītāji nekādu atzinumu var arī nesniegt. Tagad atzinuma vietā viņi varēšot sniegt "viedokli", bet arī to varēšot nesniegt. Godmaņa ņemšanās ap šo instrukciju ir parodija par atklātumu, par konkursu un par tā komisiju. Problēma nav vis instrukcijā, bet gan politiķu vēlmē ielikt par galveno korupcijas apkarotāju personu, kas viņu pašu korupciju neapkarotu. (Instrukcijā, piemēram, nav rakstīts, ka uz amatu nedrīkst pretendēt pašreizējie KNAB darbinieki, toties Godmanis ir stingri paziņojis, ka nedrīkst, un viss.) Šādu iztapīgu un vadāmu kandidātu varētu piemeklēt, taču viņa bīdīšana varētu pārpildīt sabiedrības pacietības mēru. Savukārt virzīt kādu tiešām godīgu profesionāli Godmanim, pat ja viņš to gribētu, neļautu mīļie koalīcijas partneri. Viņa ampelēšanās ar šo instrukciju ir mīcīšanās strupceļā.