Aivars Ozoliņš: Tikai sākums

Līdz ar to ir nosargāts (jācer, ka ne tikai pagaidām) lats, kura devalvēšanu daudzi prognozēja, bet viens otrs arī uztiepīgi ieteica kā pašreizējo problēmu risinājumu, neredzēdams vai izlikdamies neredzam, ka tas būtu iedzinis valsti vēl dziļākā krīzē bez cerībām pārskatāmā nākotnē pāriet uz eiro un nodrošināt ilgstspējīgu stabilitāti. Konsekventa nupat pieņemtā budžeta izdevumu samazināšanas plāna īstenošana atjaunotu starptautisko uzticēšanos Latvijas valstij un veicinātu atkopšanos no krīzes, kas, kā vairāki ekonomikas rādītāji ļauj piesardzīgi cerēt, varētu sākties jau šogad. Tāpēc Dombrovska valdību īsi varētu dēvēt par stabilitātes atgūšanas valdību. It īpaši, ja patur prātā tikai pirms trim mēnešiem ļoti reālo alternatīvu — Saeimas atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu procesa sākšanu, kura radītai politiskai nestabilitātei līdzi nāktu visu ļaunāko ekonomisko scenāriju pakete. Tomēr par valdības izdarīto nevar teikt, ka viss labs, kas labi beidzies. Pirmkārt, nekas nav beidzies un Saeimas atbalstītais plāns ir jāīsteno. Otrkārt, ne tuvu ne apsveicams ir bijis šis izdevumu samazināšanas process un nav arī saturs. Dombrovska no iepriekšējās valdības saņemto mantojumu būtu maigi dēvēt par vienkārši smagu. Pēc Kalvīša un Šlesera "gāzi grīdā" ālēšanās ekonomika atradās brīvā kritienā. Premjerministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) gan bija vienojies ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju par aizdevumu apmaiņā pret ekonomikas stabilizācijas programmu, taču viņa valdība neizdarīja neko, lai to arī īstenotu. Dombrovskim nevar pārmest situācijas nopietnības nesaprašanu. Uzreiz pēc nominēšanas viņš paziņoja, ka jārunā nevis par iziešanu no krīzes, bet gan par valsts glābšanu no bankrota, un precīzi pateica samazināmo izdevumu apmēru — par 700 miljoniem latu. Taču pēc mokošas cīnīšanās pašai ar sevi valdībai līdz maija vidum izdevās tos samazināt par 230 miljoniem, un premjerministrs paziņoja, ka "atvērt jaunu debati par to, kā vēl samazināt izdevumus, mēs tagad vairs nevaram". Galu galā tos nācās krasi samazināt pēdējā brīdī dažu dienu laikā un bez plašākas "debates". Rezultāts ir daudzviet vienkāršākie, nevis saprātīgākie lēmumi par to, ko, kā un kam samazināt. Šķiet, ka līdz pat pagājušajai nedēļai valdība nebija pilnībā tikusi vaļā no ilūzijas, ka gan jau viss kaut kā nokārtosies pats no sevis, un nodevās galvenoties izdevumu mehāniskai cirpšanai, kaut gan vienošanās ar aizdevējiem paredz ne tikai budžeta deficīta samazināšanu, bet arī strukturālas reformas izglītībā, veselības aizsardzībā un valsts pārvaldē. Finanšu ministrs Einars Repše (JL) vēl marta beigās paziņoja, ka budžeta grozījumus veikšot pēc pilnīgi jauniem principiem — tikšot veidots "nulles" budžets, un tāpat "no nulles" sāktas "plašas strukturālas reformas". Taču 11.jūnijā Repše bija spiests atzīt, ka vairākus mēnešus "mānījām paši sevi", bet strukturālās reformas vēl tikai "kārtīgi jāizplāno". Dombrovskis līdz šim rīkojies kā nežēlīgs grāmatvedis ar milzīgām šķērēm, nevis kā reformators. Viņa valodā "strukturālās reformas" parādās reti un vienmēr kā sinonīms "izdevumu samazināšanai". Izdevumi nākamā gada budžetā būs jāsamazina vēl par 500 miljoniem. Pirms valdība ķeras klāt šim darbam, sabiedrībai ir beidzot jāuzzina, ko valdības vadītāja un ministru valodā nozīmē "strukturālas reformas". Vai, viņuprāt, tā ir izdevumu samazināšana, atteikšanās no atsevišķām valsts funkcijām, skolu un slimnīcu slēgšana, pensiju piemaksu atņemšana, minimālās algas un ierēdņu atalgojuma fondu un štata vietu samazināšana? Ja nē, tad kas īsti — definīciju, lūdzu! — un kāpēc tas nenotiek? Kas notiek, kad skaidri definētu reformu vietā cer izlīdzēties ar izdevumu cirpšanu, kārtējo reizi pārliecinājāmies trešdien. Pirmkārt, uzzinājām, ka valdība jau tuvākajās dienās lems par triju lielu valsts uzņēmumu valžu un padomju atstādināšanu, jo tās nav ievērojušas likuma normas par atalgojuma samazināšanu un atstājušas to iepriekšējā līmenī. Prasīt reformas no cilvēkiem, kuri pat likumu gatavi pārkāpt, lai viņu ienākumu līmenis paliktu tikpat trekns? Otrkārt, par demisiju paziņoja veselības ministrs Ivars Eglītis (TP), jo, kā skaidro, budžeta samazinājums viņa nozarei to "paralizēs" un "dod vislielāko sitienu tieši mazturīgajiem". Eglītim ļoti sāp mazturīgo pacientu liktenis, taču nepārprotami daudz vairāk sāp ministrijas 11 departamentu un 32 padotības iestāžu — 10 aģentūru, 15 kapitālsabiedrību, 7 centru un inspekciju — uzblīdušās darbinieku armijas labklājība. Jeb, kā Eglītis reiz atbildēja uz jautājumu, vai nodokļu maksātāji var atļauties uzturēt šādu struktūru, — "veselībai nekā nav žēl". Rezultāts — slimnīcas slēdz, aģentūras paliek. Nav vērts gaidīt, ka ministri, kuriem uzdots vienkārši samazināt izdevumus, iedomāsies sākt ar savas nozares pārvaldes struktūras reformēšanu. Vēl bezcerīgāk ir gaidīt no ierēdņiem, ka tie reformēs paši sevi. Bez stingra politiska uzstādījuma reformas nenotiks. Dombrovska valdība pirmajās simt dienās sekmīgi samazinājusi budžeta izdevumus, un valsts bankrots ir novērsts. Ir laiks prasīt no tās arī solītās reformas.