Andris Lauciņš: Vai latviešiem sava valsts ir pa kabatai

Un otrs jautājums, vai es varētu pateikt savu pilsonisko nostāju par radošo profesiju lomu pašreizējā mūsu valsts attīstības posmā. Kā radošās profesijas varētu veicināt ārvalstu investīciju ieplūšanu? To īstenībā bija diezgan grūti izdomāt. Es pakonsultējos ar saviem kolēģiem, un viens no risinājumiem bija: taisīsim Dziesmu svētkus nevis reizi četros gados, bet katru gadu, pārdosim daudz biļetes un tā iegūsim daudz tūristus. Bet, ja mēs pieskaramies šiem jautājumiem nedaudz nopietnāk, ārvalstu investīciju jomā ļoti liela nauda griežas filmu ražošanas nozarē, un filmu ražošanas nozare starptautiski veido ļoti lielas investīcijas gan infrastruktūrā, gan samaksā ļoti lielu naudu tajās vietās, kur filmas tiek ražotas par patērētajiem resursiem iekšzemē. Šāda te filmu ražošanas piesaistīšana noteiktai valstij, noteiktam reģionam starptautiskā līmenī ir saistīta ar milzīgu konkurenci, un ražošanas producenti vietu izvēlas, nosakot, kādas konkrētajā valstī ir valsts īpatnības, darbaspēka izmaksas, resursu nomas izmaksas un darbaspēka specifiskās prasmes. Tiktāl, man liekas, mums viss ir kārtībā, bet galvenais aspekts, kā izvēlas vietu, kur ražot filmu, ir nodokļu vides konkurence. Dažādi pētījumi rāda, ka viena naudas vienība, ko valsts iegulda filmu ražošanas piesaistē noteiktai valstij, budžetā dod atpakaļ aptuveni 1,5 naudas vienības. Tas nozīmē, ka katrs, mūsu gadījumā, lats, ko mēs šeit ieguldītu, dotu atpakaļ mūsu budžetā apmēram 1,5 latus. Ja mēs skatāmies vidēja izmēra filmas budžetu, tad, piesaistot valstij vidēji trīs līdz piecas filmas gadā, apgrozījums, ko mēs ekonomikā varētu dot, būtu līdzvērtīgs trīs līdz pieciem mūsu izmēra vidēju uzņēmumu darbībai Latvijā, ja mēs runājam par nodarbinātību, par to apgrozījumu, kādu šāda darbība Latvijā nodrošinātu. Šādas shēmas eksistē virknē Eiropas Savienības valstu, arī Austrālijā, Jaunzēlandē, arī ASV vairākos štatos. Tas, ko reāli varētu izdarīt, lai mēs attīstītu Latvijā šāda veida uzņēmējdarbību un piesaistītu ārvalstu investīcijas, jūsu radošās profesijas cilvēkiem būtu jākļūst drusku aktīvākiem un jālobē nepieciešamos nodokļu vides likumdošanas labojumus, kas ļautu mums konkurēt ne tikai ar mūsu ģeogrāfiskajām un nacionālajām īpatnībām, bet arī ar specifisko nodokļu vidi Latvijā, un tad cilvēki gribētu šeit taisīt filmas. Tas bija viss, ko es varēju izdomāt par to, kā jūs pašreiz varētu veicināt ārvalstu investīcijas, turklāt pietiekami konkrēti. Ja kādam šī ideja patīk, esmu gatavs dalīties ar diezgan precīziem un specifiskiem ieteikumiem, kas jāizdara, lai šīs lietas šeit notiktu.Radošo profesiju loma pašreizējā valsts attīstības posmā. Tas ir drusku emocionālāks jautājums. Tas, vai latviešiem sava valsts ir pa kabatai, ir jautājums, kas vienmēr ticis uzdots mūsu valstij ļoti grūtos laikos. Tas ir uzdots 1918.gadā, pirms Otrā pasaules kara, arī 1988., 1989.gadā. Un šo jautājumu mums uzdod arī šodien. Ja mēs paskatāmies pragmatiski, ko mums maksā mūsu valsts no aizsardzības, no valsts pārvaldes viedokļa, tad visticamāk atbilde ir negatīva. Tautai, kurā ir mazāk par 900 000 strādājošo cilvēku, ir ļoti grūti uzturēt savu valsti, bet katrā no šiem Latvijas valstij tik grūtajiem laikiem ir bijis kaut kas vairāk nekā tikai pragmatiska, matemātiska vai ekonomiska atbilde par to, kā mums šeit saimniekot. Ja mēs velkam paralēles, tad tieši jūs, radošie cilvēki, esat bijuši tie, kas ir devuši atbildi. Tas ir kas vairāk nekā tikai ekonomisks aprēķins. Tāpēc es gribu teikt, ka tieši jums, radošai inteliģencei, ne tikai māksliniekiem, bet visiem tiem, kurus parasti svešas varas vienmēr cenšas iznīcināt pirmos – skolotājiem, ārstiem, akadēmiskajai saimei, ir jābūt tam spēkam, kuriem šodien būtu jāuzņemas atbildība par mūsu valsts nākotni. Es domāju, ka mēs atkal esam nonākuši tādā situācijā, kad mums ir vajadzīga Studentu rota, kas ir gatava uzņemties atbildību.