Krimināltiesību eksperts Andrejs Judins:
“13. janvāra notikumi piesaistīja uzmanību un neatstāja cilvēkus vienaldzīgus, tāpēc domāju, ka no šī viedokļa ieinteresētība būs diezgan liela. Tomēr cita lieta, vai cilvēki tiešām ziņos. Protams, kaut kādā mērā mājas lapa un citas policijas aktivitātes var palīdzēt, taču man nav ilūziju, ka visi, kuri redzēs savus paziņas, uzreiz zvanīs policijai. Viņi drīzāk zvanīs saviem draugiem, lai izstāstītu, ka redzējuši paziņu. Tomēr, man šķiet labi, ka policija šajā gadījumā strādā radoši, taču svarīgi, lai būtu reklāma.
Ļoti labi, ka policijai ziņoja par trolejbusā dzirdēto sarunu, kur, iespējams, apsprieda jaunu grautiņu rīkošanu. Cilvēki var sēdēt un ar ironiju kaut ko apspriest, bet tikko kā tiek prasīta pilsoniska rīcība, tas ir ziņojums, visi domā “nu ko tad es tur…” Kaut vai par KNAB runājot, nu nevar taču atklāt noziegumus bez ziņošanas, tomēr daži ziņo. Tādējādi atspoguļojas mūsu sabiedrības domas par to, kas ir policija, vai tai var uzticēties. Tomēr man šķiet, ka vairākums cilvēku tā nerīkosies, jo uzskata, ka tam nav jēgas, jo pēc tam vēl būs jāliecina… Ziņot par pārkāpumiem nav nekas slikts, jo tieši tad cilvēki uzticas savai policijai, institūcijām. Ja cilvēks neko ļaunu nedara, viņam nav jāuztraucas.
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks:
“Uzskatu, ka aktivitāte būs diezgan zema, jo daļa cilvēku, kas uzskata, ka mašīnas vajadzēja dauzīt, neies un neziņos. Pretēji tam, ka publiskajā telpā izskan nosodījums vandaļiem, tajā pašā laikā mēs redzam, ka šis nosodījums nav absolūti vispārējs. Mēs redzam, ka patiesībā nekas jau nebūtu noticis, ja nebūtu šo traču. Slikta zīme, kas norāda, ka Latvijā tikai ar vardarbību var ko panākt.
Protams, mēs visi esam ieinteresēti, lai cilvēki likumu ievērotu un no šāda viedokļa prakse, ka cilvēki ziņo, ir pieņemama. Arī ziņojot policijai par noklausītu sarunu sabiedriskajā transportā, tā ir pilsoniska rīcība. Šīs lietas grib salīdzināt ar padomju laika “stučīšanu”, bet tolaik “stučīšanas” negatīvā puse bija ne jau tā, ka cilvēki sūdzējās par reāliem pārkāpumiem un apdraudējumu sabiedriskai kārtībai, bet gan “stučīja” sava labuma vārdā.”
Sociālantropoloģe Aivita Putniņa:
“Nenoliedzami policijas mājas lapai būs sabiedrības atbalsts, taču jautājums ir par to, cik šajā gadījumā tas ir samērīgi. Cilvēku grupas, kuras ir bīstamas sabiedrībai, identificēt var citādi, nevis masveidā ievietojot internetā fotogrāfijas. Tas ir nesamērīgs paņēmiens, lai risinātu šo problēmu. Tur vēl ir arī slēptas sekas, proti - mērķis ir visaptverošas novērošanas sistēmas izveide, kas varētu apgrūtināt nākamo cilvēku pulcēšanos vai aktivitāti. Par noklausīto sarunu sabiedriskajā transportā - tas ir jautājums vai tā ir izdomāta lieta vai reāls fakts. Protams, šādā veidā noteikti var atklāt kādas noziedzīgas grupas, bet veids, kādā šis notikums tiek atstāstīts, ir vairāk kā nenopietns, jo nav informācijas par šīm personām un tālāko notikumu attīstību. Manuprāt, nepieciešams izvērtēt sekas un saskaņot tās ar cilvēku brīvību un reālu apdraudējumu.”