Apskādētie mēs

Tas, ka PSRS laikā drīkstēja pieminēt negācijas (protams, neķeroties klāt pašai sistēmai) ir fakts un vienkārši jāpieņem zināšanai, bez tukšvārdistikas par to, cik komentātāju raksta ar vārdu Georgijs Žukovs (pateikšu priekšā, mūsu te ir bataljons pēc 1941. gada štata :P Un vēl. Kurš "kāpēcītis" melo un sagroza faktus, bet kurš vēl arī iespītējies un strīdas principa pēc. Runa BIJA par to, ka Biškekas nacionālā naida kurināšanas centrs piedāvāja "3 gadus nerunāt par vēsturi". Tas ir fakts. Un tā kā biškekieši nez vai gatavojas šajos 3 gados atcelt 9. maija svinības, tad acīmredzot viņi tikai patriotiski domājošajiem grib aizliegt izteikties, bet paši kā laiž padomju stilā, tā arī turpinās. Un vēsturē neeksistē "aktuāli un neaktuāli griezumi". Vēsturē eksistē fakti (par 20. gadsimtu faktu pietiek, tas jums nav faraonu Ēģiptes Senās valsts periods) un eksistē izmisīga melošana ar mērķi šos faktus noliegt. Bet ja kāds neinteresējas par vēsturi, tad viņš vienkārši neizsakās, tātad demagogs "kāpēc" ir sapinies pats savā demagoģijā. Starp citu, vēstures zināšanas nosaka identitāti, bet identitāte nosaka, kas cilvēks ir šodien - 21. gadsimta latvietis (Latvijas krtievs, ebrejs, polis utt.) vai "krievvalodīgais apspiestais nabadziņš", kam briesmīgais 1991. gads atņēmis dzimteni. Bet visas šodienas "aktualitātes" - dalība ES un NATO, ekonomika, krīzes risinājuma veidi, starptautiskās attiecības, nostāja reģionālajos konfliktos utt. utt. - ir atkarīgas no tā, kādu identitāti cilvēks ir izvēlējies. Un last but not least - jūs komsomoļci manā vietā nelemsiet, kas man jāuzskata par aktuālu un kas nē, un arī nekomandēsiet, par ko balsot. Visus neuzskatu par muļķiem, tikai tevi, jo tu tāds esi.

Apskādētais Točs un Diena.

Toč, pat tev tomēr nevajadzētu tēlot galīgu nejēgu. Pirmkārt, jūs jau tikai mums mēģināsiet aizliegt runāt par vēsturi, bet paši turpināsiet runāt. Rezultāts būs PSRS cenzūras atjaunošana, kad par PSKP neizdevīgiem faktiem bija aizliegts izteikties. Un kāpēc tieši 3 gadi? Vai Kremļa lakstīgalas cer šajos 3 gados ieviest diktatūru un padarīt cenzūru pastāvīgu? Bļaustīšanās par aizvainojumiem nav arguments. Ja tevi, Kremļa lakstīgala, aizvaino fakti un dati, tā ir tava personiskā problēma un tiec ar to galā kā pats zini. Vari 3 gadus nerakstīt prokremliskus raksteļus vai vispār tos nerakstīt, vai aizbēgt kopā ar Eināru Sēnaliņu pēc iespējas tālāk. Un vēl, meli Toč. Ja tiktu pieņemts lēmums 3 gadus nekritizēt PSRS okupāciju, vai nākamajā dienā pēc šī lēmuma parādītos lieki miljardi aizdevuma atmaksāšanai un algu līmenis sasniegtu ES vidējo? Nē? Tad kāpēc tu, apskādētais blogerīti, jauc kopā šīs divas tēmas?

Ziniet, tas tiešām ir interesants jautājums. Kāpēc agrāk vienā mums zināmā politiskajā sistēmā publiskajās(oficiālajās) ziņās stāstīja tikai pozitīvo? Kāpēc daži masu mediji dažās valstīs spiesti vai nespiesti joprojām pieturas pie tādas informācijas sniegšanas shēmas? Tieši ar domu neradīt šo pazemojuma sajūtu sabiedrībā. Kāpēc oponenti kritizē šādu sistēmu? Tāpec, ka uzskata to par sabiedrības maldināšanu. Kāpēc daži cilvēki sūdzas par negāciju pārpilnību publiskajā telpā, bet citi ar aizrautību skatās kriminālās ziņas? Manuprāt, jā, te ir gan indivīdu psiholoģiskās īpatnības, no vienas puses, gan vienkārši divas galējības izpratnē par informācijas pasniegšanas veidu. Jā, nav nepieciešams noteikti mākslīgi slēpt visas negācijas, kas notiek sabiedrībā, bet tas, kādas tieši negācija tiek publiskotas, manuprāt, ir konkrētā medija vadības un darbinieku uzstādījumu jautājums. Viena lieta ir stāstīt piem. par kādiem birokrātiskiem šķēršļiem, korupciju kādā iestādē un cita, par čurāšanu vai kādas slavenības veselības problēmām. Visas šīs ziņas ir negācijas, bet katra ar savu "pienesumu". 'Un, manuprāt, te nav runa par cenzūru, bet elementāru izpratni vai varbūt kultūru. Vai esmu vienīgā, kas uzskata, ka dažādiem medijiem ir jābūt dažādiem mērķiem un uzstādījumiem un līdz ar to arī atšķirīgiem informācijas pasniegšanas veidiem. Un par čurāšanu informē tikai konkrēta rakstura mediji, nevis visi.

Ar steku vienu reizi, divas reizes (nejauši) pa valdē netikušo locekli, un tas ārstēs arī galvu, kas liek čurāt nevietā.

Beidzot Tocham vinja liimenim atbilstosha teema, par publiskajaam atejaam.

Es drīzāk uztrauktos par to, ka pēc visiem šiem gadījumiem pieminekļa apkaimē tā arī nav ierīkojuši bezmaksa mazmājiņu, ar norādēm, kuras pamanītu un saprastu pat pielējies ārzemnieks. Protams tie, kam vienkārši gribas čurāt izmanto vārtrūmes, kāpņutelpas un apstādījumus (dzirdēju savām ausīm no kādas zviedru kundzes gados, kas Rīgu ir iepazinusi, darbojoties pestīšanas armijā), taču tualešu trūkums vēl vairāk par tizlu Brīvības pieminekļa apsardzi parāda, ka tiem tur augšā ir vienalga.

Kaut kas nebijis - Točs atļāvās uzbraukt Rīgas domes neizdarībai - Ameriks ar Nilu var nesaprast...

Pazemot var tikai to, kas tam gatavs. Tā parasti ir pusaudžu, vai kompleksu nomāktu cilvēku tiesa. ļoti žēl, bet mūsu sabiedrībā apskādētā fenomens plaukst un zeļ. Tā vietā, lai paceltos pāri pagātnes mēsliem un visai pasaulei darītu zināmu, ka piedodam un noliekam pie vietas (miskastē) nozoedzīgu idiotu centienus mūs pazemot, mēs apliecinām, ka šiem sanācis, jo , lūk, mēs esam nabadziņi , pazemotie u.t.t. Protams, katra individālā sāpe ir respektējama, bet noteikti tā nav publiskojama, kā jau viss, kas sirdī mājo un ir dziļi intīms.

Nu, tad nerunā un neraksti! Ko cepies? Tu, tāpat kā vēsturnieks, negribi bez darba palikt...

Kas tev Toč spiež katru dienu rakstīt kādi mēs apskādēti, ka viss ir slikti, ka valsts karājas mata galā un nogānīt katru kurš apgalvo, ka situācija pamazām uzlabojas? Kas notiks, ja tu pats beigsi kultivēt vecus un izgudrot jaunus aizvainojumus?