Ekonomiskās modes cikli ir tikpat veci kā biznesa cikli, un tos parasti izraisa dziļi biznesa satricinājumi. "Liberālajiem" cikliem seko "konservatīvie" cikli, kuri paver ceļu jauniem "liberāliem" cikliem, un tā tālāk.
Liberālajiem cikliem ir raksturīga valdības intervence, bet konservatīvajiem — valdības paiešana malā. Garš liberālais cikls ilga no trīsdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem, tam sekoja konservatīvais ekonomiskās deregulācijas cikls, kurš tagad, šķiet, ir noskrējis savu ceļu. Līdz ar Amerikas divu milzīgo hipotēku banku Fanny Mae un Freddie Mac nacionalizāciju, kas sekoja Lielbritānijas Nothern Rock nacionalizācijai gada sākumā, valdības sākušas atkal iejaukties, lai novērstu tirgus sabrukumus. Konservatīvās ekonomikas skurbinošās dienas ir beigušās — pagaidām.
Katru regulēšanas un deregulēšanas ciklu izraisa ekonomiskā krīze. Pēdējo liberālo ciklu, kas saistīts ar prezidenta Franklina Rūzvelta Jauno darījumu un ekonomistu Džonu Meinardu Keinsu, izraisīja Lielā depresija, kaut gan bija vajadzīgs milzīgais valdības tēriņš Otrā pasaules kara laikā, lai tas sāktu pienācīgi darboties. Trīsdesmit gadu ilgajā keinsisma laikmetā valdības kapitālistiskajā pasaulē vadīja un regulēja savas tautsaimniecības, lai saglabātu pilnu nodarbinātību un mērenas biznesa svārstības.
Jauno konservatīvo ciklu izraisīja septiņdesmito gadu inflācija, kas šķita keinsisma politikas produkts. Tā laika ekonomiskais guru Miltons Frīdmans apgalvoja, ka tīša cenšanās panākt pilnīgu nodarbinātību uzkurina inflāciju. Valdībām jākoncentrējas uz centieniem saglabāt naudu "veselu" un jāļauj ekonomikai pašai rūpēties par sevi. "Jaunā klasiskā ekonomika" — kā tā kļuva pazīstama mācīja, ka bez valdības rupjas iejaukšanās tautsaimniecības dabiski tieksies pēc pilnas nodarbinātības, lielākām inovācijām un straujākiem izaugsmes tempiem.
Pašreizējā konservatīvā cikla krīze atspoguļo milzīgo slikto parādu uzkrāšanos, kas kļuva acīmredzama līdz ar zemas kvlaitātes hipotekāro kredītu krīzi, kura sākās 2007.gada jūnijā un tagad ir izplatījusies visā kredītu tirgū, nogremdēdama Lehman Brothers. "Iedomājieties apgrieztu piramīdu," raksta investīciju baņķieris Čārlzs Moriss. "Jo vairāk reālā ražošana tiek apkrauta ar saistībām, jo ļodzīgāka kļūst piramīda."
Kad piramīda sāk grūt, valdībai — proti, nodokļu maksātājiem — jāiejaucas, lai refinansētu banku sistēmu, atdzīvinātu hipotekāro tirgu un nepieļautu ekonomisko sabrukumu. Taču, kad valdība iejaucas tādos apjomos, tā parasti paliek ilgu laiku.
Runa ir par visvecāko neatrisināto dilemmu ekonomikā: vai tirgus ekonomikas ir "dabiski" stabilas vai arī tās jāstabilizē ar politiku? Keinss uzsvēra, cik trauslas ir cerības, uz kurām balstās decentralizēto tirgu ekonomiskā darbība. Nākotne būtībā ir neskaidra, un tāpēc investoru psiholoģija ir kaprīza.
"Miers, nekustīgums, noteiktība un drošība pēkšņi sabrūk," rakstīja Keinss. "Jaunas bažas un cerības bez brīdinājuma pārņems cilvēku rīcību." Tas ir klasisks "bara uzvedības" apraksts, ko Džordžs Soross identificējis kā finanšu tirgu dominējošo īpašību. Stabilizēt cerības ir valdības uzdevums.
Neoklasiskā revolūcija uzskatīja, ka tirgi cikliski ir daudz stabilāki, nekā domāja Keinss, kurš uzskatīja, ka riskus visos tirgus darījumos var zināt iepriekš un tāpēc cenas vienmēr atspoguļo objektīvas iespējamības.
Šāds tirgus optimisms astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados noveda pie finanšu tirgu deregulācijas un tai sekojošā finanšu inovāciju sprādziena, kas padarīja "drošu" aizvien lielāku un lielāku naudas summu aizņemšanos, balstoties uz prognozējami pieaugošajiem aktīviem. Tikko sabrukušais kredītu burbulis, ko veicināja tā dēvētie speciālie investīciju mehānismi, atvasinātie finanšu instrumenti, nodrošināto parādsaistību obligācijas un nepamatotie AAA reitingi, bija būvēts uz matemātiskās modelēšanas ilūzijām.
Kā uzskatīja vēsturnieks Artūrs Šlēzingers, liberālie cikli pakļaujas varas korupcijai, bet konservatīvie cikli — naudas korupcijai. Abiem ir savi raksturīgie labumi un izmaksas.
Taču, ja mēs ielūkojamies vēsturē, piecdesmito un sešdesmito gadu liberālais režīms bija veiksmīgāks nekā tam sekojušais konservatīvais režīms. Ārpus Ķīnas un Indijas, kuru ekonomisko potenciālu atbrīvoja tirgus ekonomika, keinsisma zelta laikmetā ekonomiskā izaugsme bija straujāka un daudz stabilāka nekā Frīdmana laikmetā, tās augļi bija vienlīdzīgāk sadalīti, sociālā vienotība un morālie paradumi tika labāk saglabāti. Tie ir nopietni labumi salīdzinājumā ar zināmu biznesa kūtrumu.
Vēsture, protams, nekad neatkārtojas precīzi. Mūsdienās ir drošinātāji, kas nepieļauj 1929.gada tipa ieslīdēšanu katastrofā. Taču, kad likteņa ziņā atstāta finanšu sistēma iestrēgst, kā tas ir noticis tagad, mūs noteikti sagaida jauns regulēšanas raunds. Rūpniecība tiks atstāta brīva, bet finanses tiks kontrolētas.
Ekonomiskās modes cikli rāda, cik tālu ekonomika stāv no zinātnes. Nevar iedomāties nevienu dabaszinātni, kurā ortodoksija svārstās starp diviem poliem. Zinātnes šķietamību ekonomikai piešķir tas, ka tās postulātus var izteikt matemātiski, abstrahējoties no daudziem izšķirošiem reālās pasaules raksturlielumiem.
Divdesmito gadu klasiskā ekonomika abstrahējās no bezdarba problēmas, pieņemdama, ka tādas nav. Savukārt Keinsa ekonomika abstrahējās no oficiālās varas nekompetences un korupcijas problēmas, pieņemdama, ka valdības vada viszinoši, cēli eksperti. Mūsdienu "jaunā klasiskā ekonomika" abstrahējās no nenoteiktības problēmas, pieņemdama, ka to var mazināt līdz izmērāmam (vai norobežojamam) riskam.
Izņemot dažus ģēnijus, ekonomisti formulē savus pieņēmumus, lai tie atbilst esošajam lietu stāvoklim, un tad apvelta tos ar pastāvīgas patiesības auru. Tie ir intelektuāli sulaiņi, kuri kalpo pie varas esošo interesēm, nevis modri mainīgās realitātes novērotāji. Viņu sistēmas noķer viņus ortodoksijas lamatās.
Kad notikumi kaut kādu iemeslu pēc sakrīt ar viņu teorēmām, viņu paustā ortodoksija piedzīvo savu slavas brīdi. Kad notikumi mainās, tā kļūst novecojusi. Kā rakstīja Čārlzs Moriss: "Intelektuāļi ir droši jau notikušā indikatori, gandrīz nekļūdīgi ceļveži uz to, kas kādreiz bija patiesība."
*Roberts Skidelskis ir Lielbritānijas Lordu palātas loceklis un Vorvikas universitātes politekonomijas goda profesors, kā arī Maskavas Politisko pētījumu skolas valdes loceklis. Viņš sarakstījis balvas ieguvušo ekonomista Džona Meinarda Keinsa biogrāfiju
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate