Askolds Rodins: Lokomotīves nost no sliedēm

Uzreiz jāpasaka, ka tāds pats priekšlikums ir "ultimātā", kuru Saeima trešdien saņēma no Valsts prezidenta Valda Zatlera. Te vēl jāpiebilst, ka tāda paša satura Jaunā laika (JL) iesniegts rakstisks priekšlikums Saeimas Juridiskajā komisijā (atbildīgā komisija) tiek "marinēts" jau kopš pagājušā gada februāra. Pieņemt šos grozījumus vēlēšanu likumā juridiski nav sarežģīti, jo no tiem neizriet, ka automātiski būtu jāizdara arī citas izmaiņas likumdošanā. Jāteic, ka diskusija par to, vai katram deputāta amata kandidātam būtu jāatļauj startēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā vai tomēr vairākos, kā to paredz spēkā esošā likumdošana, te aktualizējas, te pierimst ne pirmo gadu. Līdz šim tālāk par diskusijām nebija tikts. Tāpēc arī par šo deputātu reveransi prezidenta prasībām nevajadzētu priekšlaicīgi priecāties. Līdzšinējā kārtība nosaka, ka cilvēks, kas kandidē vairākos vēlēšanu apgabalos, tiek uzskatīts par ievēlētu tajā vēlēšanu apgabalā, kurā viņš ieguvis lielāko balsu skaitu, bet pārējos — "aiziet no distances". Partiju sarakstu augšgalā parasti ir vieni un tie paši uzvārdi ("lokomotīves"), un tas piecu procentu barjeras pārvarēšanas gadījumā faktiski nozīmēja garantētu ievēlēšanu Saeimā. Vakar iesniegtie vēlēšanu likuma grozījumi piedāvā godīgāku sāncensību. Protams, partiju vadība arī turpmāk noteiks kandidātu secību vēlēšanu listē, taču būs rūpīgāk jāizvērtē gan vēlēšanu apgabala, gan kandidāta īpatnības. Līdzšinējai kārtībai piemītošās nepilnības viņnedēļ uzskatāmi tika nodemonstrētas Latvijas televīzijas raidījumā Kas notiek Latvijā?, kurā vēlēšanu likuma grozījumus atbalstošas nevalstiskās organizācijas Vēlēšanu reformu biedrība pārstāvis cēla galdā visai šokējošu piemēru. Proti, no Zemgales vēlēšanu apgabala 9.Saeimā iekļuvis kandidāts, kas no vēlētājiem saņēmis vairāk mīnusu nekā plusu, tātad patiesībā saņēmis negatīvu par viņa sarakstu balsojušo pilsoņu vērtējumu. Šajā diskusijā pamuļķīgā situācijā nonāca "mācītāju" partijas līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers, kurš minēja citu piemēru — trīs Latgales vēlēšanu apgabalā ievēlētus Saeimas LPP/LC frakcijas deputātus, kurus, viņaprāt, neievēlētu, ja tos no viņu dzimtās puses Saeimā neievilktu Rīgas lokomotīves. Kāpēc nu nekādi neievēlētu, viņš, diezgan gari runājot, tā arī saprotami nepaskaidroja. Vai nu — un tas liekas visticamāk — šāda izskaidrojuma nemaz nav, vai arī — tas gan mazāk ticami — Šlesers gribēja saglabāt intrigu. Lai citiem raidījuma dalībniekiem būtu par ko galvu lauzīt. Vēl no viņa varēja uzzināt, ka vajag "balsot arī par partijām, ne tikai indivīdiem". Tas gan īsti nesaderas ar Satversmi, kurā teikts, ka "Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem", un nav nekā par partijām. Protams, cilvēki var veidot politiskās partijas, tomēr būtu labi, ja Saeimas deputāti vispirmām kārtām justos kā "tautas priekšstāvji" un tikai tad — kā partiju biedri. Par "lokomotīvju" izskaušanu viss ir skaidrs — tas jādara. Citādi ir ar prezidenta priekšlikumu likumdošanas ceļā panākt, lai politiķi viena Saeimas sasaukuma laikā nemainītu partijisko piederību. Vienkāršāk sakot, no kuras partijas saraksta esi ievēlēts Saeimā, tās frakcijā arī paliec visus četrus gadus. Faktiski tas nozīmētu politisko dzimtbūšanu, un diezin vai pasaulē ir kāda demokrātiska valsts, kurā noteikta tāda vai tamlīdzīga kārtība. Politiskajai "staigāšanai" var būt dažādi iemesli, taču tāpat zināms, ka uz šiem saviem "nenoturīgajiem" kalpiem vēlētāji skatās diezgan šķībi. Te derētu atcerēties, ka no tiem pieciem Jāņa Urbanoviča saskaņas frakcijas vīriem, kas 8.Saeimas laikā pārgāja "Šlesera ticībā", 9.Saeimā ievēlēja tikai vienu. Pašu neuzkrītošāko. Šai lietai ir arī sava praktiskā puse. Ja deputātam par varītēm nāksies skaitīties frakcijā, kurā tas kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas palikt, no viņa var sagaidīt visu ko, tikai ne produktīvu darbu. Turklāt, ja šis deputāts regulāri balsos pretēji tam, kā lēmusi frakcija, nebūs cita varianta, kā tikai izslēgt viņu no partijas un automātiski atskaitīt no frakcijas. Politiskā "staigāšana", protams, nav nekāda apsveicamā parādība, taču demokrātijas ietvaros diezin vai likumdošanas ceļā ir iespējams "pieķēdēt" deputātu partijai, kurā tas nevēlas atrasties.