Askolds Rodins: Nestāvēja pie ratiem

Latvijas iedzīvotāji ieraudzīja (lielu daļu plenārsēdes varēja vērot Latvijas televīzijas tiešraidē) Valsts prezidentu tādu, kāds viņš tik uzskatāmi vēl nebija redzēts. Pēdējais pusotrs mēnesis Latvijā ir bijis tāds mazliet jokains laiks. Vēl novembra sākumā augstas amatpersonas apgalvoja, ka finanšu krīze, kas plosās pasaulē, Latviju neskars vai tikpat kā neskars. Tad sekoja Parex bankas, "stabilitātes citadeles", nacionalizācija. Visbeidzot uzzinājām, ka mūsu ekonomika ir kārtīgā tintē un valsts glābšanai no maksātnespējas jāmeklē aizdevumi. Liela, ļoti liela nauda. Lai rastos iespēja to iegūt, bija jāparāda spēja arī pašiem savilkt jostu. Tam arī lielākoties bija veltīta Saeimas maratonsēde. Valsts prezidentam nebija obligāti jāstājas Saeimas priekšā un jāuzrunā deputāti, turklāt viņam parlamentā nav savu balsošanas pogu. Uzruna varēja būt pasteļtoņos vai "sociālistiskā reālisma" garā ieturēta, taču nē, tā bija gana skaudrs skatījums uz reālo situāciju, skarot arī vienu otru šķietamu detaļu. "Nāksies radikāli pārveidot ekonomisko politiku. Nāksies radikāli pārveidot valsts pārvaldi. Būs nepieciešama drosme atteikties no valdības ieteiktajiem vadības līgumiem un tālredzība neiznīcināt vārda brīvību," — tā Valsts prezidents. Pie tā ir vērts pakavēties. Vadības līgumi dienasgaismu ieraudzīja pirms desmit gadiem. Aiz apzīmējuma "vadības līgums" slēpjas naudas summa, kuru papildus algai piemaksā daļai augstu amatpersonu. Summa, kas tā kā būtu, tā kā nebūtu konfidenciāla. Vadības līgumu ieviešanas pamatojums bija it kā saprotams: iesaistīt valsts pārvaldē zinošus cilvēkus, kas nepietiekamā atalgojuma dēļ dod priekšroku darbam privātstruktūrās. Nelaime tikai tā, ka nav skaidrs, kādi kritēriji ir vadības līgumu slēgšanas pamatā. Te jāpiebilst, ka rekordilgās (trīs gadi) Aigara Kalvīša (TP) valdības darba laikā ierēdņu armijas samilšanas pamatojums faktiski bija visai līdzīgs: vāja valsts pārvaldes institūciju administratīvā kapacitāte. Vienkāršāk sakot — ierēdņu nespēja padarīt darbu, kas tiem būtu jāpadara. Vadības līgumu likvidācija parādījās valdības plānos, tad no tiem pagaisa — "vadības līgumi" parādīja savu spēku. Taču galu galā Saeima parakstīja tiem norakstošu spriedumu, un sava loma te noteikti bija Valsts prezidenta nepārprotamajai nostājai, un vārds "drosme" viņa teiktajā jāsaprot tā tiešajā nozīmē. Pašlaik vēl grūti pateikt, cik sāpīgi sabiedrisko radio un televīziju ietekmēs no budžeta piešķiramo dotāciju būtiska (par ceturto daļu) apcirpšana, taču, ja Saeima atbalstītu valdības rosināto preses aplikšanu ar četrkāršotu pievienotās vērtības nodokli (no 5% līdz 21%), neatkarīgajai presei būtu noskanējis bēru zvans un tas būtu nopietns trieciens vārda brīvībai, kuras pastāvēšana garantēta Satversmē. Avīžu kioski droši vien pilnīgi tukši nepaliktu. Ir specializētie izdevumi, no kuriem interesenti atsakās tikai tad, ja nu galīgi nekādi. Izdzīvotu arī izdevēju dotētas avīzes. Ir tikai viens, taču būtisks blakus apstāklis — dotēti izdevumi nevar būt politiski neitrāli un ieturēt patstāvīgu redakcionālo politiku. Piemēri nav tālu jāmeklē, pietiek paskatīties, kā "evolucionējušas" valsts kontrolē nonākušās Krievijas avīzes. Valdības rupori, kas sacenšas lojalitātes apliecināšanā, kādi tur vairs "sabiedrības sargsuņi". Valsts prezidentu ievēl Saeimas deputāti, ar kuriem prezidentu, vismaz prezidentūras sākumā, saista tāda kā neredzama nabassaite. Tikai no paša prezidenta ir atkarīgs, vai viņš spēj pārgriezt šo nabassaiti, distancēties no viņu amatā ievēlējušajiem deputātiem. Pacelties tiem pāri. Kļūt patstāvīgam lēmumu pieņemšanā. Šī īpašība nenokrita no gaisa ne Guntim Ulmanim, ne Vairai Vīķei–Freibergai, taču viņi abi prata kļūt par patstāvīgu politisku spēku, kuru nevarēja no malas tā vienkārši bīdīt un grozīt. Politisku spēku, ar kuru nevarēja nerēķināties. Valda Zatlera politiskā karjera sākās visai nelāgi — ar politikā prominentu personu domu apmaiņu zvērudārzā un nomācošā atmosfērā notikušu ievēlēšanu. To visu nevar padarīt par nebijušu, taču var panākt, ka to nepiemin ik uz soļa — kā gandrīz vai vienīgo, ar ko prezidents guvis ievērību. Ceļš uz autoritāti, kuru nevar dot tikai ieņemamais amats vien, ved caur skaidru, iedzīvotāju vairākuma vajadzībām atbilstošu nostāju sabiedrībai un valstij svarīgos jautājumos. Prezidenta uzruna ceturtdienas plenārsēdē bija solis pa šo ceļu.