Askolds Rodins: Politiķi, kādus tos redzam

Nāca zināms, ka daudzi parlamenta deputāti priekšvēlēšanu kampaņas laikā saņēmuši no apšaubāmu aprindu uzņēmējiem naudu un nav to deklarējuši likumos paredzētajā kārtībā. Eļļu ugunī pielēja kādas frakcijas vadītāja publiski pateiktais — kāpēc gan ziedotā nauda jādeklarē, ja par nedeklarēšanu nav paredzēts sods. Citiem vārdiem, deputāts domā, ka var atļauties ignorēt likumu, jo par to nekas nebūs. Somi saskatījuši saikni starp jau minēto naudu un valdības īpašo labvēlību pret kādu nekustamo īpašumu firmu. Piedevām premjerministrs paziņojis, ka nezinot un arī negribot zināt, kas viņam ziedojis naudu. Minētie notikumi šokēja Somijas sabiedrību, kas bija radusi uzskatīt, ka dzīvo vienā no korupcijas vismazāk skartajām pasaules valstīm. Nebūtu prāta darbs mēģināt skriet notikumiem pa priekšu, gan jau somi paši tiks skaidrībā un izlems, būt vai nebūt jaunai valdībai vai jaunam parlamentam, vai varbūt gan, gan. Droši vien būs, ko pamācīties. Taču vienu lietu mēs varētu pamācīties jau tagad, pirms ceturtdien Saeimā paredzētā balsojuma par arodbiedrību iniciētajiem Satversmes grozījumiem, kas paredz vēlētājiem tiesības atlaist Saeimu. Proti, ja šmuce būs stipri liela, droši vien sekos parlamenta ārkārtas vēlēšanas. Somijā parlamenta deputātiem atšķirībā no viņu Latvijas "sugasbrāļiem" nav garantēti četri ļoti lielas neaizskaramības gadi. Protams, varam atcerēties 6. Saeimu un cietumā nonākušo Valdi Krisbergu, arī 9. Saeimu un cietumā nonākušo Jāni Boldānu, taču tie bija "solisti", krimināli sodāmu nodarījumu autori. Saeimas komisijas, atskaitot vienu (Budžeta un finanšu) ir noraidījušas piedāvātos Satversmes grozījumus, un ceturtdiena, visticamāk, būs koalīcijas lielās vienprātības diena. Vismaz šajā — grozījumu noraidīšanas — jautājumā. Laikam jau referendumam būt. Tā iznākums būs atkarīgs no pilsoņu aktivitātes. Aprīļa vidū notikusī sabiedriskās domas aptauja uzrādīja, ka 40% balsstiesīgo ir gatavi teikt referendumā savu vārdu un tikai 2,4% no viņiem teiktu nē vēlētāju tiesībām atlaist Saeimu. Tiesa, gandrīz tikpat liels skaits (39%) nevarēja pateikt, ietu vai neietu uz iecirkņiem. Ja tagad tiktu izdarīts līdzīgs pētījums, tas, domājams, dotu līdzīgu iznākumu, ja nu vienīgi mazāks būtu neizlēmušo skaits. Uzteicami, ka grozījumu noraidīšanas gadījumā Valsts prezidents Valdis Zatlers iesaka mudināt cilvēkus piedalīties referendumā. Dzirdēts, ka senos un ļoti senos laikos esot bijuši (nelielā skaitā) ideāli cilvēki, kādu nav mūsdienās. Iespējams, taču diezin vai tāpat domāja viņu laikabiedri, vismaz tie, kas šos it kā ideālos pazina tuvāk. Katrs cilvēks esot tieši tāds, kādu to radījis Dievs, un parasti — vēl mazliet sliktāks. Atšķirībā no somiem, kas savā vairākumā acīmredzot tikai nesen atskārtuši, ka politiski lēmumi var izrādīties arī speciāli apmaksāti, Latvijas iedzīvotājiem par to īpašu šaubu nav bijis, ja nu vienīgi mazu laiciņu pēc neatkarības atgūšanas. Kad Dienvidu tilts nebija aktuāls. Piebildīsim, ka faktiski par politisku var uzskatīt arī šķietami tikai ekonomisku lēmumu — ja tam ir plašākas sekas. Uzskatāmībai varam minēt Saeimas līdzšinējos balsojumus, rudenī pārskatot budžetu. Ja, teiksim, divām apmēram vienādām skolām apmēram vienādā mērā bija vajadzīgs jumta remonts vai jauna sporta zāle, finansējums tikai piešķirts tās pašvaldības skolai, kas bija saistīta ar valdošo koalīciju. Pirms katrām vēlēšanām dzirdamas runas, ka nav par ko balsot. Neesam vientuļi, arī citur demokrātiskajā pasaulē cilvēki vairāk vai mazāk saskaras ar izvēles problēmu. Tie ideālie — tie palikuši gadsimtu dzīlēs, ja vispār bijuši. Somijas sabiedrība šokēta, ka daļa politiķu izrādījusies negodīga. Viņiem ārprāts. Pie mums vismaz pagaidām ir citādi. Nereti politiķu iespējama neētiska un pat negodīga rīcība tiek uztverta bezmaz vai kā norma. Teorētiski jau viss it kā būtu vienkārši — skati pēc darbiem. Tikai darbu vērtējums izriet no mūsu pašu priekšstatiem par pieļaujamo un nepieļaujamo. Ja vēl talkā nāk prasmīgi organizēta reklāmas kampaņa — pēc vēlēšanām plātām rokas. Nu kurš par šitiem nobalsojis? Grūti apšaubīt banālo patiesību, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Pelnījusi ar savu līdzdalību politiskajos procesos vai malā stāvēšanu, kas patiesībā arī ir līdzdalības forma, tikai pasīva. Somijā neuzskata, ka parlamenta atlaišana nozīmēs politisku haosu. Pie mums jau arī ne. Uz katra stūra par to gan runā daļa politiķu. Jo baidās no referenduma, kas pilsoņiem var dot iespēju iesaistīties politikā vai to ietekmēt, nevis tikai reizi četros gados aiziet uz vēlēšanu iecirkņiem.