Stipri vien mulsina dīvainā neatlaidība, ar kādu šo projektu mēģina "dzīt cauri". Labi pārskatāmā pagātnē tas darīts jau divas reizes. 2004.gadā to bīdīja privātais fonds Lavera, 2007.gadā - biedrība Jaunais Zīda ceļš.
Jau divas reizes publiskajā telpā atbildīgu amatpersonu līmenī nepārprotami ticis pateikts, ka projekts nav īstenojams, jo Daugavai tas nozīmētu ekoloģisko katastrofu.
Vajadzētu mest mieru, tak nē, "rokamā parikte" atkal klāt. Un trešoreiz skan jau divreiz vilktā ziņģe par it kā pusduci ieinteresētu Eiropas valstu un mūsu valsts milzu guvumu, ja projektu neatraidīs. Par desmitos tūkstošu skaitāmām darbavietām un nodokļu naudas maisiem, pamatīgiem izpētes darbiem un sabiedrisko apspriešanu, tautas nobalsošanu un Eiropas Savienības finansējuma piesaistīšanu. Vienīgais radošas pieejas apliecinājums ir krīzes piesaukšana.
Entuziastu grupas uzmācīgā ideja, jādomā taču, arī šajā iznācienā neatradīs daudz dzirdīgu ausu un atsaucīgu siržu: nekādi gadā pārvietoti 140 miljoni tonnu kravu - ar visām no tā izrietošajām sekām - nevar atsvērt Daugavas bojāeju.