Prezidenta aicinājums pašvaldību vadītājiem rūpēties par mazo skolu, slimnīcu un kultūras centru saglabāšanu bija kongresa gaisotnei atbilstošs, taču lielākie brīnumi bija pēcpusdienā, kad kongress pieņēma četras rezolūcijas.
Kongress nāca kā turpinājums februāra sākumā notikušajai LPS domes sēdei, kurā piedalījās arī toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis. LPS dome izvirzīja virkni ekonomisku un politisku prasību Saeimai un valdībai. Tagad šīs prasības tika ietvertas vairākās rezolūcijās. Saeimā iesniegts likumprojekts, kas paredz nopietnus grozījumus likumā par pašvaldībām un Valsts pārvaldes iekārtas likumā.
Vienā no rezolūcijām skaidri pateikts, ka LPS mērķi ir panākt izmaiņas likumdošanā, kas "krīzes periodā atzīst pašvaldības regulējošās tiesību normas par ieteicamām, nevis obligātām" un "atļauj pašvaldībām ar budžeta grozījumiem vai citiem saistošajiem noteikumiem patstāvīgi noteikt, kādas atkāpes no likumu un Ministru kabineta noteikumu normām ir spēkā pašvaldības teritorijā". Ja uz to skatās nopietni, teiktais uztverams kā valsts apvērsuma pieteikums nolūkā grozīt konstitucionālo iekārtu, pārvērst Latviju no unitāras valsts par konfederāciju, kurā katra "pavalsts" varētu dzīvot pēc saviem likumiem, kas bāzētos pašlaik visā valstī spēkā esošajā likumdošanā. Kara lietas un ārlietas, protams, saglabāsim kopīgas, bet ko pasākt, teiksim, ar muitu? Vai katram novadam savu? Un ko iesākt ar naudas emisiju? Saglabāt vienu centru vai veidot 118?
Vispārinātā prasība atļaut "patstāvīgi noteikt" liecina, ka LPS ietvērusi rezolūcijā "jēlu" priekšlikumu, kurā netiek runāts par konkrētām likumdošanas normām un nav iespējamo izmaiņu ekonomiska pamatojuma.
LPS kongresā pieņemtajos dokumentos sastopamas citas grūti aptveramas lietas, piemēram, "tikai pašvaldības var efektīvi kontrolēt nekustamā īpašuma tirgus". Neizpaliek arī klajas muļķības — "nodrošināt pašvaldībām ienākumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa 2008. gada decembrī pieņemtās budžeta prognozes līmenī (..) nodokļa neizpildes gadījumā kompensēt iztrūkumu no valsts budžeta". Ja decembrī pieņemtā prognoze būtu puslīdz precīza, nebūtu vajadzīgi budžeta grozījumi jau agrā pavasarī. Pašvaldības, dabiski, saņems likumā noteikto iedzīvotāju ienākumu nodokļa daļu, taču tās lielums tomēr būs atkarīgs no nodokļa iekasēšanas rezultātiem, nevis decembrī prognozētā — naudas var izrādīties gan mazāk, gan vairāk. Tā ir šaura un egoistiska pieeja: nav no svara, kāds ir valsts reālais stāvoklis, mums vienalga padodiet to, ko paredz decembra prognoze.
Satriecoša ir rezolūcija, kurā konstatēts, ka valdības deklarācijā tikai daļēji atspoguļojas LPS domes februārī izvirzītās prasības un pateikts, kāda rīcība var sekot, ja Saeima un valdība neapdomāsies un nepieņems pārējās, tiesa, nenorādot termiņu. Kongress deva pilnvarojumu domei "sakarā ar līdzekļu trūkumu lemt par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu pašvaldībās" un "lemt par kopīgiem pašvaldību ārkārtas pasākumiem (streiku, aicinājumu izsludināt ārkārtas Saeimas vēlēšanas vai citu pasākumu, kas izriet no situācijas analīzes". "Streiki" un "citi pasākumi" — tā atkal ir saulesbrāļu filozofija. Nodedzināt šķūnīti, lai uz oglēm uzceptu vēršaci.
Labi, tuvojas pašvaldību vēlēšanas, individuāli var sagvelzt un sasolīt sazin ko. Taču kongresa rezolūcija — tas tomēr ir dokuments, un šādas rezolūcijas pieņemšana ir labākajā gadījumā vērtējama kā vieglprātīga rīcība, bet tikpat labi varam runāt par pilnīgu bezatbildību.
Ir zināms, kas notiek (un nenotiek), ja streiko kādas nozares strādājošie, taču ir pagrūti iedomāties, ka, piemēram, Rīgā vienlaikus nekust no vietas sabiedriskais transports, nestrādā skolotāji, mediķi, municipālā policija, domes pakļautības iestādes — visi, kuru iztikas avots ir pilsētas budžets. Kāds pamats uzskatīt, ka daudzslāņaina sabiedrība pēc LPS domes aicinājuma "celsies cīņai", lai panāktu LPS kongresa rezolūciju izpildi? Kas ir šī LPS dome, kas nupat uzmetusies par lielu lietu lēmēju? Vēl jāpiebilst, ka domei jau tuvākajā laikā bez izvairīšanās būtu jāsniedz skaidrojums, kas tad īsti ir rezolūcijā minētie "citi pasākumi" — vēstuļu rakstīšana, parakstu vākšana, vardarbība vai vēl kas cits?
Saskaņā ar darba kārtību rezolūciju apspriešanai un pieņemšanai kongresā bija atvēlēta pusstunda — nobalsojam, un pa mājām. Nevienā no kongresa rezolūcijām nav ne pušplēsta vārda, ka arī pašas pašvaldības krīzes situācijā varētu būt elastīgākas un radošākas. Lai uzskaitītu, kas prasīts un nav sagaidīts no Saeimas un valdības, kongresu varēja arī nerīkot. Iznāktu ietaupījums.