Atskatoties senākā vēsturē, pat Ušakova un Lindermana referendums nešķiet ārkārtējs notikums. Daudz lielāku liktenīgu draudu pārpilns šķiet laiks pagājušā gadsimta vidū. Toreiz vadonis izvēlējās nepretošanos, par ko dažs teiks, ka tādā veidā Ulmanis pasargājis tautu no iznīcināšanas un simtprocentīgas izvešanas uz Sibīriju, bet nenosargāja gan, arī sevi ne. Ko teikt par visiem tiem, kas tika ierauti abās Latvijai naidīgajās armijās, un tūkstošiem bēgļu, kas, gaisa uzbrukumu apdraudēti, devās prom no Latvijas. Vai viņi nedzīvoja galēja dramatisma pilnā laikmetā? Un tiem, kuriem pietika spīta un lepna gara, lai ilgus gadus Latvijas mežos turpinātu nevienlīdzīgu cīņu un pieprasītu Latvijas atbrīvošanu no padomju okupācijas spēkiem. Ko šie cilvēki, kas bija pieredzējuši kara un represiju drausmas, teiktu par referendumu? Bet Brīvības kara dalībnieki, kas cīnījās pie Cēsīm un Rīgas, vai viņi vienīgi nepasmīnētu par referenduma draudiem?
Ja uzskata, ka pats svarīgākais ir skaidrība, tad ar šo referendumu tā ir ieviesta. Ir skaidri zināms, cik liels ir Latvijas valsts «ienaidnieku» skaits, kuru vēlmei paust savu viedokli valodu jautājumā nav nekā kopīga ar vēlmi aizsargāt savu krievu valodu. Tā ir atsaukšanās uz Krievijas premjera Putina žēlabu saucieniem par brīnišķīgās padomjzemes sabrukumu. Šiem Latvijas pilsoņiem divdesmit gadu laikā mūsu neatkarīgas valsts pastāvēšanu nav izdevies ieraudzīt, un ne jau tikai tāpēc, ka nedraudzīgas bijušas latviešu «pilsoniskās» partijas. Žēl, ka viņiem pa priekšu soļo galvaspilsētas vadītājs Ušakovs. Demokrātiskas iekārtas apstākļos no amata voluntāri un neargumentēti neatceļ, lai gan Rīgas mērs to būtu pelnījis. Protams, mēri nāk un iet, referendumi arī, bet ar minētajiem «ienaidniekiem» jārunā, ka mēs varam vienoties, un tas ir iespējams tikai tad, ja visi pieņemam patiesi demokrātiskus orientierus.