Daļa balto stārķu jau ir ceļā, bet vēl daļa pulcējas lielos baros un gatavojas aizlidošanai, tādēļ šajās dienās laukos iespējams redzēt pat aptuveni simt stārķu lielus barus. "Stārķiem barības Latvijā pietiktu līdz pat oktobrim, taču stārķi ir slikti lidotāji. Viņi paceļas gaisā un ceļu uz dienvidiem veic planējot, izmantojot augšupejošās siltās gaisa masas, kuru vēlāk vairs nebūs," skaidroja Funts.
Lai arī cilvēki, tikai tuvojoties rudenim, pamana, ka putni sāk aizlidot, patiesībā pirmā migrācija uz dienvidiem sākas jau drīz pēc pēdējo putnu atlidošanas pie mums - jūnijā, kad aizceļo ziemeļos ligzdojušie egļu krustknābji. Tie Igaunijā, Somijā un Krievijas ziemeļrietumos sāk ligzdot jau ziemā, bet vasaras sākumā jau lido dienvidu virzienā, meklējot mežus ar labāku barības bāzi.
Arī dzērves sākušas pulcēties baros un nakšņo lielākos sūnu purvos, bet pa dienu barojas nopļautos un vēl nepļautos labības tīrumos.
Patlaban migrē arī daudzi citi dziedātājputni, tādēļ tagad laukos un mežos vairs nedzird tikpat kā nevienu putna dziesmu, vien saucienus. Pa reizei gan gadās, ka kāds putns iedziedas, taču tie vairs nav riesta treļļi.
"Pašlaik uz ziemošanas vietām lido žubītes, daudzas ķauķu sugas, cielavas, čipstes, stērstes, strazdi. Turpina migrēt bridējputni un vēl vairāku citu sugu spārnaiņi," sacīja Funts.
Vēlākie prom lidotāji ir ūdensputni. Gulbji un zosis prom lidos pēdējie, kad Latvijas reģionam tuvosies ziema.
Vēl Funts pastāstīja, ka pašlaik uz dienvidiem migrē arī kaijas un zīriņi. Interesants fakts - jūras zīriņi veic vistālāko ceļu no ligzdošanas uz ziemošanas vietām. Tie ligzdo Arktikā, Krievijas un Skandināvijas ziemeļos, bet ziemot lido uz otru pasaules malu - Antarktīdu. Ceļā viņi pavada vairāk laika nekā ligzdošanas vietās, migrācijas laikā nolidojot attālumu, kas līdzinās aplidošanai apkārt Zemeslodei.