Bāreņu sabiedrība

Kas izgrūda sievietes darbos? Gatavošanās karam un karš, milžu cīņas. Tagad to jālabo -- tas ir tik vienkārši -- mums ir 20% bezdarbs un milzums strādājošu sieviešu. Ja sievietei ik pa 3 gadiem būs pa bērnam, tad kāda tur strādāšana. Redzam, ka strādātāji pārsvarā ir vīrieši šādā augošā sabiedrībā, kuru vēl jāveido, kāda tā bija pirms simts gadiem. Un valstij arī ir liela nozīme, un valsts izaug no sabiedriskās apziņas, kurai tagad pirmie asniņi...

Izlasiet ko esat uzrakstijis. Ticu ka tā arī domājat. Man Jūs žēl. Diemžēl nedomāju ka argumenti Jums varētu līdzēt, jo jūs pats jau te esat ar sevi pretrunā.

Totalitārā domāšana izpaužas ne tikai autora minētajā aspektā. Tā izpaužas arī 'ta, ka nevis cilvēks apts ir atbildīgs par savu dzīvi, bet kāds cits (partija, valsts..)/ Tad vēl cita viedokļa nepieņemšana, bet nevis pretī sniedzot argumentus, bet gan nolamājot, nogānot. Un tā varētu turpināt. Zēl, ka latviešis tik dziļi iespiedusies totalitārā domāšana.

Kaut gan daudzas raksta domas nav nepareizas, raksts ir lēta politiska reklāma. Mēs noteikti nebalsosim par Mārci Gobiņu. Sorry.

Paldies arī Ilzei par vērtīgiem komentāriem! :-)

Paldies diskusiju partneriem:-) Bus prieks raksta radītājam mūsu sarunas un pārdomas lasīt! Veiksmes visiem!

Un kāpēc autors neparedz, ka mājās ar bērnu var sēdēt tēvs ? Man pašlaik divām paziņām bērnu kopšanas atvaļinājumos ( līdz gadam) mājās sēž tēvi. Galvenais mīliet bērnu un tad jau būs labi. Bet pareizas receptes, formulas vai algoritma nav. Katrai ģimenei tomēr būs savs ritms un režīms. Varbūt Jūsu bērns nemaz negribēs, lai Jūs viņam nepārtraukti līstu virsū. Kā mana meita, bet dēls prasa pastāvīgu uzmanību. Katrs bērns ir individuāls. Un bērni vēl mēdz dārziņos slimot un dabūt labu auklīti nemaz nav vienkārši, un vecmāmiņām vēl nav pensijas vecums vai pašām gribās beidzot dzīvi baudīt. Problēmas nāk un tiek risinātas. Un bērni tiek audzināti. Plāni ir plāni un reālā dzīve ir reālā dzīve.

ziniet, kāds ir mans ideāls par Latvijas ģimeni. Mamma ir kopā ar bērnu līdz gada vecumam, lai gan tas ir grūti, vismaz mana pieredze bija tāda, ka darbā būt ir daudz vieglāk nekā 24 h būt mammai. Pēc gada - ideāli, ja ir vecmāmiņa vai kāds cits ģimenei tuvs cilvēks, kura uzskati par bērna audzināšanu ir tuvi bērna vecāku uzskatam, jā, varbūt tā arī ir auklīte, bet patiešām rūpīgi izmeklēta tieši šo cilvēcisko vērtību dēļ. Nākamie divi gadi, bērns ir mājās ar pieskatītāju, bet šis pieskatītājs nekārto māju, netaisa ģimenei ēst, un ja gludina drēbes, tad tikai pa to laiku, kad bērns guļ un neskatās TV seriālus, bet patiešām ir kopā ar bērnu. Bet kas ārkārtīgi būtiski, vecāki ir ar savu bērnu 90% darbadienas vakarus un brīvdienas. Tā ir tā smagā vecāku nasta, ierobežot savas vēlmes cik vien iespējams, tomēr paliekot par harmonisku cilvēku. Es zinu, ka varu izsaukt agresiju, bet es īsti neredzu iespēju vecāku kopīgam nedēļas atvaļinājumam kaut kur pasaulē tikai divatā, ja abi ir strādājoši un tātad ikdienā ar bērnu ir kopā tikai vakaros un brīvdienās. Ja ilgie braucieni, tad tikai visiem kopā. Tad nāk bērnudārza periods, kurš dažam varbūt sākas no 3 gadi, dažam no 4. Arī šeit var iet visādi - varbūt iecere ir likt bērnudārzā, bet tas izrādās bērnam emocionāli pārāk smagi un ir jāatgriežas pie auklīšu varianta. Jo nav jau viens pareizais variants. Kas notiek talāk. Pēc manas pieredzes, vieglākais posms vecākiem no tā viedokļa, ka darbadienas ilgumā bērns ir "pie vietas" un arī mājā miers, jo vairs nav auklītes. Nākamais grūtais solis - sākas skola. Ja runā par ideālu, tad es izvēlētos 1/2 gadu ilgu būšanu mājās, kamēr bērns un ģimene iejūtas skolnieka ādā. Jo - iemācīties skolnieka dienas ritmu, iemācīties mācīties - to visātrākā laikā un viskvalitatīvāk var paveikt tikai šādā modelī, manuprāt, citos - tas nāks ar vairāk asarām un grūtībām. Tad atkal organizatoriskais darbs, kad mamma atsāk strādāt, bet tas jau ir sakārtojams. Nu un tad pirmās 2 klases kā atkal pacietīga vecāka klātbūtne un disciplinētība dienas kārtībā, lai skolnieks spēj apgūt tās prasmes, kas viņam nepieciešamas jau kā daudz patstāvīgākai būtnei: kā sadalīt dienu, lai visam pietiek spēka, gan mācībām, gan spēlēm, gan drusku TV, gan svaiga gaisa elpošanai un fiziskām aktivitātēm. Un pulciņiem ir jābūt tikai tik daudz, lai būtu spēks šo dzīves ritmu izturēt un nesalūzt. Un atkal tā ir vecāka atbildība izprast, kā lai to visu līdzsvaro - bērnam vajadzīgo intelektuālo attīstību, ar ķermeņa jeb fizisko attīstību un svaigo gaisu, ar sociālo iemaņu attīstīšanu - tātad būšanu kopā ar draugiem, pieredzi dažādās sociālās vidēs, dažādām izziņas aktivitātēm - daba (brīvdienās, kopā ar vecākiem), kultūras pasākumi (arī ar vecākiem) un neaizmirstot arī par bērna priekiem - rotaļām, spēlēm, TV. . Tā ir tā vecāka atbildība. Kur valsts - iespēja būt ar bērnu līdz 1 gadam, cik zinu, attīstītajās ASV tās ir 3 nedēļas!!! Iespēja strādāt mazāku darba slodzi - te jārunā par uzņēmējdarbības attīstību, tikai tad var vairoties darba vietas, kas pieļauj dažādus darba ritmus. Iespēja izņemt 0,5 gadu bērna kopšanas atvaļinājumu bērnam sākot iet skolā. Un vēl - valsts ceļi, lai brīvdienās var ar prieku doties ceļojumos pa Latviju, pilnvērtīga kultūras attīstība, lai var baudīt mākslinieku sniegumu utt. Nu - tā kaut kā.

Latvieši nav nekāda unikāla briesmoņu tauta, kas nemīl pati savus bērnus. Vienkārši šajā ziņā vēl neesam pārvarējuši reālā sociālisma sekas. ---------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ -------------- Ak tad neesam unikāla briesmoņu tauta ? Nu ko tur, lai saka.. Ārzemju latvieši !

Vainot visus un par visu ir mūsu nacionālā izprieca. To nevajag ņemt nopietni. Mums pie visa ir vainīga valsts un valdība. Gan pie kredītiem, gan bērniem. Gan mēs, gan visi mani kolēģi, radi un paziņas pret bērnu audzināšanu izturās vairāk kā nopietni. Reizēm bērnu žēl pa kādiem tik pulciņiem un aktivitātēm tikai netiek vazāti. Un nosaukt mūs par bāreņu sabiedrību.. Uzaugu padomijā , bet sevi par bāreni neuzskatu un mani bērni arī nav bāreņi. Un autora doma tomēr ir par valsts pabalsta palielināšanu, lai sieviete dzīvotu mājās. Lielāks pabalsts protams nav slikti. Tikai mūsu jaunās mammas diez vai mājās sēdēs. Drīzāk uz Satversmes tiesu aizies, lai varētu gan pabalstu, gan algu saņemt. Kā jau bija ar māmiņu algām, ko arī valsts bija domājusi, lai sievietes vismaz 1,5 gadi varētu mājās sēdēt. Bet tas nenozīmē, ka viņas ir sliktas mammas. Vienkārši dzimumu līdztiesībā Latvija ir priekšā autoram pasaules kārtībai.

Tas mērķis rakstam vai varbūt ne, bet par to ģimenes lomas palielināšanu (to ko autors saka raksta beigās), tas nav slikti. Lielāko daļu no šiem pasākumiem šobrīd pat gribēdami nevaram izpildīt, bet kaut ko, kādu sīkumiņu jau varbūt var. Taču veids kā autors mūs uzruna, kā viņš izsaka savu domu... tas ir ienaidnieks viņam pašam pirmkārt un arī mums nav palīgs. ...

paldies, ka diskutējam, jo šī tēma "kas audzina bērnu ģimene vai valsts" patiešām ir bijis un joprojām ir mans pārdomu objekts. Es neizlasīju autora rakstā, ka viņš sludina pieeju "māte mājkalpotāja", es lasīju viņa domas par valsts un ģimenes atbildību dalījumu bērnu audzināšanā. Un es viņam piekrītu, ka Latvijā vairāk kā Skandināvijā sagaida, ka bērnu lasīt iemācīs un skolai sagatavos audzinātājas bērnudārzā, ka skolotāji izaudzinās bērnus par zinošiem un kārtīgiem cilvēkiem. Vecāks trako, ja viņa bērnam nav vieta bērnudārzā, bet neko nedara, ja grupiņas audzinātāja ar savām audzināšanas metodēm rīkojas pilnīgi pretēji bērna līdzšinējai izpratnei par attiecībām "pieaugušais-bērns" un situāciju sev attaisnojot sev saka: "lai pierod, ir jāmācās sadzīvot arī ar tādiem cilvēkiem". Tāpēc jau ar bērna ienākšana ģimenē varētu teikt sākas ģimenes pārbaudes laiks, jo tā slodze, kas ir jāiznes vecākam, kurš tiešām audzina savu bērnu ir ārkārtīgi sarežģīta un smaga. Audzina bērnu - es nedomāju, ka māte nestrādā un dzīvo mājās. Bet - vecāki uzņemas pilnu atbildību par to - kādā vidē aug bērns, un kā pats vecāks realizē savu mātes vai tēva misiju. Tas ir jautājums par to - kā vecāks palīdz bērnam augt un iepazīt šo pasauli, veidot savu pasaules redzējumu. Es arī savu meitu audzinu nevis ar domu, ka dzīvē cilvēka vienīgais uzdevums ir bērnu audzināšana, bet gan ar domu, ka laiks, kad cilvēka dzīvē ienāk bērni ir dzīvē īpašs periods. Un ir labi, ja līdz tam brīdim Tu kā cilvēks esi sakārtojies tik tālu, lai šo laiku izdzīvotu kā vienreizēju laika sprīdi savā mūžā. Izjūtot visas grūtības un izbaudot prieku. Par to tad arī es lasīju autora rakstā, ka mūsu Latvijas sabiedrībā vairāk kā Vācijā un Skandināvijā vecāki vaino valsti, ka viņiem ir grūtības šo laika sprīdi savā dzīvē izdzīvot. Es lasīju par atbildības dalījumu.

Manējiem ir 16 un 17gadi. Auguši ar strādājošu māti. Un kontakts ar 'mums vecākiem ir saglabāts pat vētrainajos pusaudžu gados. Māte nav mājkalpotāja. Māte ir personība.Un ārsti vienmēr mums visu ir izskaidrojuši un bērniem mēs vienmēr esam bijuši klāt. Un latvietēm ir ļoti spēcīgi izteikta velme savu potenciālu realizēt arī profesionāli. Autora ieteiktais klasiski patriarhālais modelis, ar sievieti kā mājsaimnieci un valsts atbalstu, lieliski der Vācijas turku sievietēm un mūsu basketbolistu blondajām sievām. Bet es tomēr gribētu, lai mana'dēla nākamā sieva būtu ar vairāk ambīcijām, jo manu mazbērnu gēni būs atkarīgi no viņu mātes. Un par to, ka meita varētu piekrist sevi realizēt kā mājsaimnieci var pilnīgi aizmirst. Viņu jau tagad ļoti aktīvi realizē savu sociālo dzīvi. Bet es negribētu, lai iespēja realizēt savu radošo potenciālu, liegtu viņai kļūt mātei. Par mūsu vecāku neprasmi... Mums vēl skolās nešauj kā Vācijā un Amerikā. Bet ejot pakaļ Eiropai, mēs drīz skolotājus klasēs nedabūsim. Bērni zina savas tiesības. Problēmas ir ar pienākumiem. Kolēge stāstija , viņai ir 10gadīgs puika,'mācās franču licējā. Kad klasi izveda arā lapas grābt, sīkie pazvanīja uz Tiesībsarga biroju, ka tiek pārkāptas viņu bērnu tiesības, jo liek grābt lapas. Un ko, lai viņi tagad dara? Tiesībsargs ieteica pazvanīt vecākiem. Vecāki sabļāva un piedraudēja, ka dabūs pa ausīm... Un pareizi darīja. Un angļu aristrokrātiskās aprindas vispār praktizē privātās skolas ar internātiem,lai gan mātes pat nestrādā

gribu atbildēt iepriekšējam komentāram. Atbilde ir ļoti vienkārša, ja jūs esiet cilvēks ar bērniem (pieņemsim, ka bērni vecumā no 0-12 gadiem). Atšķirība būs, ja jūs saliksiet savu pēdējo 3 dienu 24 h laiku uz papīra un paskatīsieties, ko jūs šajā laikā esiet darījis. Īpaši skatot, kuri brīži ir veltīti jūsu kā mātes/tēva lomai. Un otrs kritērijs būtu visuzskatāmākais, ja būtu pieejams video, ko un kā jūs darījāt kā māte un tēvs - attieksmē, uzvedībā. Tas arī viss. Tas nenozīmē, ka labus rezultātus nevar sasniegt arī strādājoši vecāki:-) Vien Latvijā daudzkārt vairāk nekā attīstītajās valstīs uz ielas, trolejbusos, pasākumos ir redzami vecāki, kuri izrāda necieņas pilnu, par vardarbīgu attieksmi pret bērniem, kas tiešā veidā liecina par to cik viņi ir prasmīgi kā vecāki. Un šī pieredze ir veidojusies tajā laikā, par kuru runā raksta autors.

Kas tad ir tas Jūsu raksta vēstijums? Cik ļoti mēs padomju sistēmā izaugušie esam nepilnvērtīgi salīdzinājumā ar Jums ? Un mūsu bērni, kas auguši ar strādājošām mātēm, nožēlojamāki par Jūsējiem?