Citāda identitāte

Un tas nozīmē, ka Latvijā ienāks cilvēki ar citu kultūru un vērtībām, savu identitāti.Patlaban lielā mērā Latvijas valsts tiek balstīta uz latviskām vērtībām – valodu un kultūras tradīcijām. Visām citām Latvijā dzīvojošām tautībām, pēc politiķu domām, ir jāintegrējas latviskajā vidē. Taču pasaule, tostarp Latvija, pašlaik mainās – tā kļūst atvērtāka un arvien vairāk cilvēku uz laiku vai pilnībā pārceļas dzīvot uz citām valstīm. Un tas savukārt nozīmē, ka balstīt valstiskumu tikai uz vienas šeit dzīvojošās tautas vērtībām un identitātes saglabāšanas izpratni nākotnē kļūs arvien sarežģītāk. Latvijā sabiedrība praktiski dzīvo divās – Krievijas un Latvijas/Eiropas – informatīvajās telpās, un joprojām tiek dalīta krievos un latviešos. Līdzšinējā sabiedrības integrācija lielā mērā ir cietusi fiasko. Tagad ir pienācis laiks runāt par daudz mūsdienīgāku pieeju gan sabiedrības integrācijas, gan arī migrācijas jautājumiem. Jo Latvijas sabiedrībai – gan krieviem, gan latviešiem –, visticamāk, būs jārēķinās ar jaunu, citu tautību ienākšanu tagadējā kopējā Latvijas telpā. Te var parādīties gan bēgļi no Āfrikas vai Tuvo Austrumu zemēm, gan arī mūsu pašu atsauktie ekonomiskie imigranti."Lai Latvijā attīstītos tautsaimniecība, pēc ekonomistu aprēķiniem, trūkst līdz 400 tūkstošu cilvēku. Kur mēs viņus ņemsim?" Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotā publisko diskusiju cikla "Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases" maija diskusijā "Stiprinām vai zaudējam savu identitāti Eiropas Savienībā?" klātesošajiem retoriski jautāja žurnālists Andrejs Mamikins. **Zaudēti cilvēki**Latvija praktiski kopš savas neatkarības atjaunošanas laikiem visu laiku ir zaudējusi šeit dzīvojošos cilvēkus. Latvijā neviens nav satraucies, ka 13 gadu laikā – no 1991. līdz 2004.gadam – valsti pameta 230 tūkstoši cilvēku, kas ir aptuveni 10% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Cilvēki, kas šajā laikā pameta valsti, vairumā nebija etniskie Latvijas iedzīvotāji, bet gan tā saucamie padomju laika ekonomiskie imigranti no citām PSRS republikām vai PSRS militārpersonas un viņu radinieki. Par šiem cilvēkiem neviens Latvijā neskuma, jo viņi nebija "mūsējie".Taču līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai 2004.gadā sākās jauns emigrācijas vilnis. Īsā laikā no valsts izbrauca, pēc atsevišķu pētnieku aplēsēm, no 50 līdz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, kas ir no 3,4% līdz 7% iedzīvotāju darbspējīgā vecumā. Tikai palielinoties ekonomiskajai aktivitātei Latvijā un sākot strauji pieaugt atalgojuma līmenim, 2007.gadā cilvēku emigrācijas apmērs saruka. Bet atelpa bija neliela – jau 2009.gads atkal bija raksturīgs ar strauju aizbraukušo skaita pieaugumu. To, cik daudz cilvēku ir reāli aizbraukuši, uzrādīs šā gada tautas skaitīšana. Pagaidām tā vien šķiet, ka Latvijai sasniegt divu miljonu iedzīvotāju skaitu var būt ļoti grūti un, ja tā, tad Latvija arī šajos gados būs zaudējusi aptuveni 250 līdz 300 tūkstošus iedzīvotāju. Šāds robs ekonomikai nākotnē var būtiski traucēt attīstīties un visdrīzāk, ja nekas netiek darīts, gaidīt strauju labklājības līmeņa pieaugumu Latvijā, ir pilnīgi lieki.**Ērtie un neērtie jautājumi**Patlaban gan par migrācijas jautājumiem politiķi runā ļoti virspusēji. Tiek atzīts – problēma ir demogrāfija, proti, mūsu paliek mazāk, sabiedrība noveco. Un galvenā metode, kā šo problēmu risināt, pēc politiķu domām, ir dzimstības veicināšana. "Dzimstība ir visiem saprotama lieta. Turklāt rezultātu uzreiz no politiķiem nevar prasīt," norāda sociālantropologs, Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis. Viņš piebilst, ka demogrāfisko problēmu risināšanas koncentrēšana uz dzimstības veicināšanu politiķiem ir ērta pozīcija. "Jautājumi, kas saistīti ar migrāciju, rada politiķa tēlam negatīvu fonu, jo tie tiek emocionāli saistīti ar svešajiem, kas iebrauc. Tāpēc par šiem jautājumiem praktiski diskusiju nav," atzīst R.Ķīlis. Turklāt viņš norāda, ka ir mazliet dīvaini, bet politiķi nav gatavi runāt arī par reemigrāciju, aicināt aizbraukušos iedzīvotājus atpakaļ uz mājām. Eksperts uzskata, ka, sākoties nopietnai diskusijai par migrāciju, tiks identificēti citi ar šo tēmu saistītie problēmjautājumi, kuri pēc būtības testē politiķu spējas skatīties uz problēmu ilgtermiņā un viņu spēju arī piedāvāt risinājumus, kas nebūt nav vienkārši. Proti, kāpēc cilvēki aizbrauc, ko darīt ar laukiem, kuri paliek tukši, kā nodrošināt tur valsts sniegto pakalpojumu pieejamību, kas strādās šo cilvēku vietā, no kurām valstīm Latvija būtu gatava ievest sev nepieciešamo darbaspēku un uz kādām vērtībām balstoties veidot nākotnes integrācijas politiku?**Tukša vieta nemēdz būt?**"Pēc desmit gadiem Latvijas etniskais sastāvs būs daudz raibāks, un būtu labi, ja, ņemot vērā arī citu valstu pieredzi, mēs spētu atrast veidu, lai netiktu veidoti imigrantu geto rajoni," uzsver R.Ķīlis. Viņš gan piebilst, ka tas nebūt nav viegls darbs, jo Latvijā cilvēki ir salīdzinoši homofobiski.Savukārt Rīgas Stradiņa Universitātes asociētais profesors Sergejs Kruks uzskata, ka sabiedrība savā ziņā ir gatava jaunam imigrācijas procesam. "Tur, kur ir pragmatiskais aprēķins, Latvijā sabiedrība spēj atrast sadarbības iespējas. Proti, ja būs nepieciešams, uzņēmēji arī ievedīs darbaspēku no citām valstīm, un šie cilvēki šeit strādās. Taču, kas attiecas jau uz citām vietām, kur šie cilvēki varētu parādīties, tad latvieši vienkārši izliksies, ka viņu nav," pieļauj S.Kruks un norāda, ka šāda attieksme pret citu tautību iedzīvotājiem Latvijā bijusi arī līdz šim. "Tā savā veidā ir divkosība, bet tas ir šeit pieņemtais dzīvesveids," piebilst eksperts. Viņš gan arī atzīst, ka šāda pozīcija nav ilgtermiņa risinājums.Lai arī nu Kultūras ministrija (KM) ir atbildīgā par integrācijas politikas veidošanu un tā šim darbam aktīvi ķērusies klāt, solot jaunas pamatnostādnes integrācijas jautājumos izstrādāt līdz šā gada oktobrim, patlaban esošās diskusijas gan ekspertiem liek secināt, ka mūsdienīgas vēsmas tajās vēl nav parādījušās.Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte publiski norādījusi, ka integrācijas principi ir atvērta latvietība, mazākumtautību kultūras saglabāšana, kā arī katras personas cilvēktiesību ievērošana un, veidojot integrācijas politiku, tikšot iekļautas arī šādas mērķa grupas: latvieši, kuri dzīvo Latvijā, un latviešu diaspora, kas dzīvo ārzemēs, mazākumtautību pārstāvji un imigranti. Gan S.Kruks, gan R.Ķīlis uzsver, ka arī līdzšinējā politika tika balstīta uz latvietību, taču tas vairs nav mūsdienām atbilstošs skatījums. "KM piedāvātā jaunā koncepcija ir vēlme saglabāt latviešu brīvdabas muzeju," norāda S.Kruks. R.Ķīlis piebilst, ka pašreizējā nostāja traucē veidot normālu integrācijas politiku. "Iespējams, ka Latvijai integrācija ir jābāzē uz pilsonisko pieeju, kā tas ir, piemēram, Francijā. Protams, tas neizslēdz to, ka mēs prasām pilsoņiem prast latviešu valodu, bet būtiskākais sabiedrību vienojošais faktors ir tas, ka tu esi šīs valsts pilsonis," skaidro R.Ķīlis.