Cūcība

Tikai šeit cūcība smird ievērojami šķērmāk. Ja kāds pie lielveikala durvīm savu džipu vai poršu noliek invalīdam paredzētā vietā, nebūt nav izslēgts, ka viņš pirms vai pēc tam "neaptaisās" arī nepubliskā vietā, piedevām mūs visus apzogot par miljoniem. Nosakot zemes vērtību, eksistē tāds jēdziens kā "lietošanas mērķis", un aprēķina formulā ieliekamā kvadrātmetra cena svārstās ļoti plašās robežās atkarībā no tā, kas šo zemesgabalu konkrētajā brīdī lieto. Uzskatāms piemērs — Rīgas 6.zonā, piemēram, komercdarbības objektu apbūves zemei tas ir 250 Ls/m2, dažādu sabiedriskas nozīmes objektu (skolas, bērnudārzi, pansionāti, invalīdu rehabilitācijas iestādes u.c.) apbūves zemei — 95 Ls/m2, jūras ostas apbūves zemei — 3,90 Ls/m2, upju ostu apbūves zemei — 190 Ls/m2, pareizināts ar dažādiem koeficientiem. Tad, lūk, daudzi pamanās dokumentāli noformēt savu, tēlaini izsakoties, "invaliditāti", nelikumīgi nonākot zemākā cenu grupā. Vai arī, kādreiz varbūt tur nonākuši likumīgi, nebūt nesteidz mainīt statusu, kad tas jādara pēc likuma, tādējādi nonākot miljonāru statusā jeb virzoties uz augšu šai rangu sarakstā. Jau piekto (!) gadu prokuratūra izmeklē šāda veida cūcību Smilšu ielā 2 un Matīsa ielā 8. N.Lakučam piederošā biroju ēka pēkšņi pārtapa par sabiedrisku objektu neilgi pirms zemes privatizācijas, noslēdzot vienu līgumu ar sabiedrisku organizāciju. Izcils kuriozs bija veikals Matīsa ielā, kas "pārtapa" (dokumentos, protams) par sabiedrisku ēku tikai tāpēc, ka bezatlīdzības kārtā kādam mednieku kolektīvam patapināja viena galda vietu pāris reižu mēnesī pēc veikala darba laika beigām(!?). 113 000 nokrāpto latu smird jau piecus gadus, bet prokuratūra kaut ko vēl domā. Pat nezinu, pie kā tad galu galā tagad vērsties ar jau svaigākiem gadījumiem, kur grozās krietni ievērojamākas summas. Kleistu ielā kāds gudrinieks savā deklarācijā pamanījies apgalvot, ka objektā nodarbojas ar rūpniecisko ražošanu. Privatizācijas aģentūra apseko faktiski tukšas telpas un atrod tur dažas automašīnas. Dīvaina izpratne par rūpniecisko ražošanu. Tieši tāda pati tā ir bijusi 2002.gadā, Kurzemes rajona finansu nodaļai toreiz nosakot lietošanas mērķi. Jau daudz smagāks ir gadījums Andrejostā. SIA Rīgas jahtu centrs Andrejosta privatizē vairākus zemesgabalus. Kā raksta Rīgas domes pašvaldības ieņēmumu pārvalde — "...uz zemesgabala esošās ēkas tiek izmantotas vienotai ekonomiskai darbībai, kas saistīta ar sporta un atpūtas organizēšanu" un "... lietošanas mērķu kods 0908 "Pārējo sabiedriskās nozīmes objektu apbūve" sevī ietver sporta ēku apbūvi un ar tām saistīto palīgēku apbūves teritorijas, kā arī atklātās un slēgtās sporta būves." Kādas sporta būves? Valsts zemes dienests tur atrodošai ēkai kā lietošanas veidu noteicis — biroja ēka, arī ēkas īpašnieks deklarācijā uzrāda, ka tā ir administratīva ēka, tajā reģistrētas vēl trīs SIA (būvfirma, tipogrāfija un jahtu serviss), arī ēkas īpašnieka darbības veids ir ūdens transporta līdzekļu iznomāšana un apkalpošana. Tiesa gan — Daugavā pie zemesgabala atrodas vairākas peldošas piestātnes jahtām. Nu un tad? Ne jau Daugavu tur kāds privatizēs. SIA tur nodarbojas ar sportu? Blēņas! Ja jums ir kāda jahta vai kuteris, droši varat doties turp, saņemt cenrādi un noīrēt apsargātu stāvvietu. Tikai pasteidzieties, sezonas laikā būšot tāds ārzemnieku pieplūdums, ka varat pie stāvvietas arī netikt, kamēr nebūs uzbūvētas plānotās papildu stāvvietas. Starp citu, ūdens it kā arvien vēl piederot brīvostai, par ko neviens nekādu nomas maksu ne no viena neiekasē. Ja kāds tomēr centīsies iestāstīt, ka ēku īpašnieks nodarbojas arī ar jahtu sacensību rīkošanu vai apmācību, tad arī tās ir blēņas — šai adresē bez četrām SIA ir piereģistrēti arī Andrejostas jahtklubs un MERENTI ROYAL YACHTING CLUB, kuri tad varbūt kaut ko arī rīko un trenē, bet ne jau viņi privatizē zemi, uz kura pēc detaļplānojuma paredzētas divas sešstāvu ēkas un pazemes garāžas. Ēkās varētu būt veikali un viesnīcas. Zemes gabali tiek privatizēti par 3,6 miljoniem latu. Ja lietošanas mērķis tiktu noteikts kā jahtu ostas zemei, kā tas noteikts teritorijas plānojumā, tad cena būtu jau 7,2 miljoni, ja kā darījumu iestādei, kādas ir biroju ēkas, tad 9,5 miljoni. Starpība diezgan iespaidīga, vai ne? Par Matīsa ielas veikalu — mednieku kolektīvu jau pastāstīju, te ir kaut kas līdzīgs. Sevišķi impozanti būtu, ja kāds kazino piereģistrētu savā adresē, teiksim, pensionētu rokdarbnieču pulciņu un tad mēģinātu savu iestādījumu pārformēt par sabiedrisku organizāciju. Vairāk nekā dīvains man šķiet Rīgas sadalījums vērtību zonās. Kā jau minēju, Andrejosta atrodas 6.zonā un komercdarbības objektu apbūves zemei tur bāzes vērtība ir 250 Ls/m2. Saprotams, ka centrā zemes ir visdārgākās, tālāk to vērtība pakāpeniski krīt. Taču turpat blakus ir Andrejsala, zemes gabali tieši robežojas ar Andrejostu, taču tur bāzes vērtība ir 17(!) reižu zemāka — 15 Ls/m2. Neko sakarīgu par šādu milzu atšķirību man neviens paskaidrot nevar. Gandrīz visu Andrejsalu jau nopirkusi norvēģu firma Portpro. Kāpēc lai nepirktu, ja latvju bāleliņi māmuļas Daugavas krastmalu atdod par sviestmaizi? Vēl par kādu likumīgu cūcību. 2005.gadā tika nolemts mainīt Ministru kabineta noteikumus par lietošanas mērķiem. Vērsu darba grupas uzmanību uz to, ka tādas plaukstošas firmas, kā LMT, Tele-2, Lattelecom u.c. sakaru firmas, kuras gadu no gada atrodas Latvijas pelnošāko uzņēmumu augšgalā (LMT pērn rekordpeļņa — vairāk nekā 60 miljoni latu!), no lietošanas mērķa viedokļa (lasi — zemes vērtība privatizācijas vajadzībām, nekustamā īpašuma nodoklis) arī skaitās sabiedriskas nozīmes objekti (līdztekus veco ļaužu pansionātiem, bāreņu namiem, invalīdu aprūpes iestādēm). Taču 2006.gadā jaunie Ministru kabineta noteikumi (manā uztverē daudz sliktāki par iepriekšējiem) tika apstiprināti, saglabājot absurdo normu. Cūcība tika legalizēta atkārtoti. Kauns! Tajā pašā laikā, piemēram, Marijas ielas 20 nama iedzīvotāji jau ilgus gadus saņem rēķinus par nekustamā īpašuma nodokli par zemi, kurā ietverts arī paaugstinātais nodoklis par ēkā atrodošos kazino. Ja nepatīkot, varot tiesāties jeb pieprasīt no kazino īpašniekiem starpības atmaksu. Cūcība! Arī A.Štokenbergs ilgu laiku katru dienu daudzkārt bija dzirdams Latvijas radio runājam par cūcību. Jā, tas, ko viņš stāstīja, ir cūcība, taču liela cūcība bija arī tad, kad viņš, būdams ekonomikas ministrs, kategoriski atteicās nosūtīt prokuratūrai lietiskos pierādījumus par Smilšu ielas cūcību un nepakustināja ne pirkstu, lai labotu Ministru kabineta noteikumos iestrādāto cūcību. Nesen kāds Latvijas Avīzes žurnālists, zinot, ka katrs bez problēmām var nodeklarēt savu dzīvesvietu, kur vien ienāk prātā, mēģināja eksperimenta kārtā deklarēties prezidentes dzīvesvietā. Neizdevās. Modrie kārtības sargi "noziedzīgo" eksperimentētāju pieķēra un uzlika naudas sodu. Taču dažāda kalibra biznesmeņi bez jebkāda riska deklarē visu, kas tik ienāk prātā, pielīdzinot sevi grūtdieņiem un aprūpējamiem un tādējādi gūstot miljonus. Un valsts atsevišķām peļņu gūstošām nozarēm piešķir milzu atlaides, bet pēc tam kasa pakausi un nezina, kur ņemt naudu dzīves pabērnu atbalstam. Būšu vēl sūrāks par Normundu Avotiņu — šāda masveida cūcība ir tas pats, kas (un bez kādas atvainošanās) nu jau kolektīva aptaisīšanās publiskā vietā.