«Ebreju jautājums» — kā mēs tik tālu esam nonākuši?

Jautājums: kā mēs pie šādas situācijas esam nonākuši un ko nu darīt - jeb arī tas varbūt ir pilnīgi normāli? Atgādināšu to, ko šodien atminas vairs tikai retais: šogad mēs svinam arī šādu savas saknes neaizmirstošai sabiedrībai pietiekami nozīmīgu jubileju - pirms apaļiem divdesmit gadiem Latvijā tika nodibināta viena no visā Padomju Savienībā pirmajām, ja ne pati pirmā, Ebreju kultūras biedrība, kura saņēma visa veida atbalstu no Latvijas Tautas frontes un kurai jau drīz sekoja arī PSRS neapstrīdami pirmās ebreju skolas radīšana. Šādu faktu var atrast atgādinātu labi ja pieminētajā grāmatā, bet ne kādā šīgada preses izdevumā, televīzijas sižetā vai raidījumā - jo tas netiek uzskatīts par būtisku tāpat, kā, piemēram, Gunāra Astras nāves divdesmitā gadadiena. Tieši tāpat nevar atrast pieminētu ne Mavrika Vulfsona un Rutas Marjašas deviņdesmito gadu sākuma apliecinājumu, ka visā Austrumeiropā nav nevienas citas pilsētas, kur ebreju un pamatnācijas attiecības būtu tik labas kā Rīgā, ne kādreizējo Latvijas Saeimas lēmumu par diplomātisko attiecību veidošanu ar Izraēlu, kurā ir arī šādi vārdi: "Latvijā starp latviešiem un ebrejiem ir izveidojušās ciešas saites, kuras spilgtu izpausmi rada arī viņu kopīgajā cīņā par Latvijas atbrīvošanos no komunisma jūga." Šķiet, tas viss noticis pirms gadu simtiem, ja noticis vispār... Daudziem tas var šķist jokaini, bet šī lēmuma pieņemšanas laikā minētais apliecinājums patiešām nebija tukši vārdi, kā tas ir gadījies ar daudziem citiem mūsu valsts oficiāliem dokumentiem. Latviešiem un ebrejiem nebija nekas dalāms, nebija nekādu milzīgu slēptu nesaskaņu; drīzāk jau mēs varētu teikt neviltotu paldies Izraēlai par līdz pat šim neafišētu palīdzību mūsu jaunajai valstij: piemēram, tiešām žēl, ka Edvīns Inkēns tā arī nav atklājis plašākus faktus par Astras Milles grāmatā Varas fizioloģija pieminēto braucienu uz šo valsti pēc tik nepieciešajamiem ieročiem neatkarīgās Latvijas specvienībām. Tāpēc vēl jo vairāk jājautā un jāmeklē atbildes: kādā veidā mēs no šīm "ciešajām saitēm" nepilnos divos gados desmitos, sperot vienu neredzamu soli pēc otra, nonācām līdz jau pieminētajiem simtiem komentāru, kuri - paskatīsimies patiesībai acīs! - tomēr raksturo noteiktas, pietiekami lielas sabiedrības daļas noskaņojumus? Jo nav, protams, tā, ka visus šos komentārus rakstītu tikai daži desmiti kaislīgu antisemītu, un nav arī tā, ka - kā tas bieži tiek pasniegts - interneta komentārus raksta tikai nogarlaikojušies klerki utt., kas nekādā gadījumā nevar atspoguļot kaut cik lielas sabiedrības daļas viedokli. Ja šādi slēpti agresīvi viedokļi dominē visdažādākās ievirzes portālos, manuprāt, tikai Latvijas "integrācijas pseidoministrs" var nesaskatīt reāli eksistējošu, reāli risināmu problēmu. Minēšu vairākus, manuprāt, pietiekami būtiskus, ja arī ne visbūtiskākos, šādas situācijas iemeslus, no kuriem ignorēt, nosaukt par "neeksistējošiem", "nekorektiem" vai vienkārši "nepareiziem" nebūtu pamata nevienu - ja, protams, mēs tiešām vēlamies skatīties patiesībai acīs, nevis to ierasti ignorēt tik ilgi, cik vien tas iespējams. Sāksim ar to, ka Latvijas valsts ir bijusi naska uz oficiāliem pasākumiem, pieminekļu uzstādīšanu, skaļiem un korektiem paziņojumiem katrā krīzes situācijā, bet ne uz reālas saskaņas un izpratnes veidošanas aktivitātēm. Aizrautīgi ir atklāti monumenti, piemiņas vietas un memoriālās plāksnes, taču pietrūcis satura - fantastiski negribīgi mūsu valstsvīri ir bijuši, saskatot reālas problēmas nāciju savstarpējā uztverē un sperot reālus soļus to risināšanai. Iespaidīgi resursi - ja ne finansiālie, tad intelektuālie noteikti - ir atvēlēti vienīgās patiesības noskaidrošanai, piemēram, par to, kā tad pareizi saukt vai nesaukt ebrejus. Un kādu rezultātu ir devusi šī šķēpu laušana ar vislabākajiem nodomiem? Aizvainojumu vienā, neizpratni otrā pusē - visu ko, tikai ne vienkāršu un skaidri formulētu cilvēcisku nostāju, ka katrai tautai ir tiesības pašai izlemt, kādi termini tās apzīmēšanai tai patīk un kādi ne, - un ka katrs, kam ienāk prātā atsaukties uz vēlmi lietot trīsdesmito gadu terminoloģiju, ir laipni aicināts pie reizes pāriet arī uz petrolejas lampu un melnbalto kino... Tāpat būtiska nozīme ir bijusi tiem cilvēkiem, medijiem un spēkiem, kuri, bieži vien darbojoties ar vislabākajiem nodomiem, reāli ir pildījuši nevis problēmu risinātāju, bet drīzāk to radītāju, provokatoru lomu. Šodien jau ir vairāk nekā skaidrs, ka tieši Efraims Zurofs un viņam līdzīgie ar saviem ekstrēmistiskajiem - pat no daudzu ebreju organizāciju viedokļa - paziņojumiem deva iespēju atrast dzirdīgas ausis Andrim Grūtupam un viņam līdzīgajiem (par pēdējā laikā pieklusušo Aivaru Gardu nemaz nerunāsim). Vēl vairāk - gan latvieši, gan ebreji (un ne tikai "ķēķa", bet arī vēstnieku līmenī) aizvadītajos piecpadsmit gados ir demonstrējuši it kā ļoti cilvēcisku un abām nācijām faktiski vienādu, tikai diametrāli pretēji vērstu īpatnību: ne vieni, ne otri nevēlas, lai atsevišķu nācijas pārstāvju īpatnības tiktu attiecinātas uz visu tautu vai būtisku daļu - bet tai pašā laikā esam pietiekami entuziasma pilni tieši šādu secinājumu izdarīšanā attiecībā uz "viņiem". Jo ar ko būtībā atšķiras grūtupiešu-gardiešu apgalvojumi par ebreju nācijas pārstāvju masveida piedalīšanos genocīdā pret latviešiem no E.Zurofa 1999. gada paziņojuma, ka "patiesībā viena no būtiskākajām un svarīgākajām holokausta iezīmēm Latvijā bija latviešu plašā iesaistīšanās Latvijas ebreju un uz Latviju deportēto Vācijas un Austrijas ebreju masu slepkavībās"? Savu lomu ir spēlējuši gan sīki provokatoriņi, gan "antisemītisma kārts" piesaukšana tad, kad citu argumentu vairs nav. Kurš vairs atceras, ka pirms 14 gadiem ebreju iznīcināšanu apsveikušā Ādolfa Šildes grāmatu Valsts prezidenta dāvanu klāstā pirmais dīvainā kārtā pamanīja tieši Krievijas laikraksts Izvestija un Tatjana Ždanoka? Kurš vairs atceras, ka advokāte vārdā Dace Pūce deviņdesmito gadu sākumā pirmoreiz izmantoja publisku paziņojumu, ka viņas "klients pēc tautības ir ebrejs un pēc šādas attieksmes pret viņa īpašumu uzskata, ka Latvijā viņš tiek diskriminēts savas izcelšanās dēļ"? Un vai vēl atminamies, kā pirms sešiem gadiem, kad Tautas partija 2002.gadā iebilda pret Grigorija Krupņikova kandidatūru ārlietu ministra postenim, toreizējais valdības veidotājs Einars Repše paziņoja, ka tas esot Andra Šķēles "mēģinājums nelietīgā kārtā izspēlēt antisemītisma kārti"? Desmiti un simti šādu atsevišķu faktu, izteikumu, aizvainojumu un pārmetumu ir piemirsušies, taču ne izzuduši - tie nogulsnējušies un sazēluši sabiedrības apziņā. It kā ar to vēl nepietiktu, tā vietā, lai ietu ceļu uz savstarpēju sapratni, mēs no abām pusēm - kā kaismīgākajiem "ebreju pozīcijas" aizstāvjiem, tā viņu pretiniekiem - redzam tikai aroganci un faktiski absolūtu paštaisnumu, kā arī nevēlēšanos kaut jel kādā mērā gūt sabiedrības izpratni. Kaut vai tas pats pašlaik it kā aktuālais ebreju kompensāciju jautājums - vai kaut viens no pieciem Dienas lasītājiem var precīzi pateikt, par ko īsti ir runa? Jau atkal kārtējais "ebreju jautājums" tiek risināts bez kādas konstruktīvas sabiedriskas apspriešanas, faktiski tikai kategorisku prasību un baumu līmenī, kas kā reiz ir īstā augsne grūtupiem. Un kā gan šo augsni viņiem neizmantot, ja, piemēram, Latvijas ebreju kopienas redzamākais pārstāvis Arkādijs Suharenko, kurš regulāri ir atrodams Latvijas visvisbagātāko cilvēku sarakstos, atšķirībā no Efraima Zurofa, kurš savulaik neskopojās milzīgu reklāmu izvietošanai presē, nav ieguldījis nekādus līdzekļus, lai publiski skaidrotu ebreju kopienas viedokli - ja reiz tai šis jautājums ir tik svarīgs? Protams, arī šis piemērs var tikt uzskatīts par politiski nepietiekami korektu. Bet korektuma alkās nevajadzētu aizmirst būtiskāko. Nu, piemēram, - vai tiešām mums nepietiek ar to, ka aizvien sliktākā ekonomiskā situācija liek ar automašīnām vilkt no veikaliem ārā seifus? Vai tiešām ir jāsagaida, lai kādi ar skūtām vai kantainām galvām iedomājas par tiem, kas "valda pasauli", - un tikai tad sarosīties, ka kaut kas nav kārtībā? Varbūt tomēr ir laiks paskatīties problēmām acīs un ķerties pie to reālas risināšanas?