Politologs Kārlis Daukšts teica, ka V. Zatleram pietrūkst politiķim tik svarīgās harismas un emociju. Sociologs Andris Freimanis Zatleru vērtēja kā pretrunīgu prezidentu, kuru grūti ielikt rāmī – labs vai slikts prezidents, bet politologs Ivars Ījabs atzina, ka Zatlers tā arī nav izveidojies par īstenu politiķi.
"Zatlers kā Valsts prezidents nepaliks kā sevišķi spilgts Latvijas politikā un vēsturē. Viņa padarītie darbi bija mēģinājums radīt stabila un profesionāla darbinieka slavu, bet tas nav izdevies," vērtēja Daukšts.
Pēc viņa domām, tieši 14.janvāra ultimāts Saeimai bija Zatlera prezidentūras vājākais posms. "Viņš līdz galam neizturēja [..] Tie bija populistiski paziņojumi," sacīja Daukšts.
Ārpolitikā Zatlers veiksmīgi esot sadarbojies ar Austrumiem un līdzsvarojis attiecības starp Rietumiem un Austrumiem, taču "bez lieliem lēcieniem un pagriezieniem". Savukārt rīkojums Nr.2 ir Zatlera personīgais lielākais sasniegums prezidentūras laikā.
"Viņš ir traģiska personība. Kā ir teicis Sokrats, politiskais darbinieks ir saistīts ar savu iepriekšējo profesiju un to pielāgo savai darbībai un sabiedriskajiem procesiem. Viņa politiskā kapacitāte ir minimāla, un viņš atrodas dzīves traģiskākajā posmā," uzsvēra Daukšts.
Pēc eksperta domām, Zatlers ir labs un godīgs cilvēkiem, taču politikā šādām īpašībām nav pietiekami lielas nozīmes. No Zatlera nesanāks politiķis arī tādēļ, ka viņam nav personīgās harismas un runas dāvanu.
"Zatlers ir racionāls cilvēks bez emocijām, bet politikā vajag emocijas un harismu, bet viņam harismas nav un nebūs," kritiski vērtēja Daukšts. "Politika ir netīra lieta, un tur svarīgi ir samērot intereses un risināt pretrunas, būt diplomātiskam, bet Zatlers ir taisnprātīgs cilvēks," viņš piebilda.
Tāpat Daukšts domā, ka Zatlers nebūs darītājs jaunajā partijā. "Viņam nav lielu zināšanu, un ir absurds, ka viņš var būt Ministru prezidents," teica eksperts.
Arī politologs Ivars Ījabs kritiski vērtēja Zatlera izredzes politikā. Viņš sprieda, ka Zatlera popularitāte līdz gaidāmajām Saeimas ārkārtas vēlēšanām strauji kritīsies. "Ir vesels bars ar spēcīgiem oponentiem, kas iegulda lielus līdzekļus, lai diskreditētu Zatleru," norādīja Ījabs.
Turklāt, iesaistoties politikā, Zatlers būs viens no daudzajiem partiju politiķiem, un šajā jomā cilvēku vērtē pēc citiem kritērijiem nekā Valsts prezidentu. Zatlera veiksmi politikā izšķirs viņa komanda, uzskata Ījabs, vienlaikus piemetinot, ka Latvijā ir lielas problēmas ar cilvēkresursiem.
"Kas būs tie, kas viņu atbalstīs šajā Krusta karā? [..] Man ir grūti iedomāties, kas būs viņa komanda un kā tik ātri komandu var sastiķēt. Latvijas politikā ir nopietna problēma ar cilvēkresursiem," vērtēja Ījabs un piebilda, ka politiķis Latvijā nav pievilcīga karjera. "Ja viņš nevar mobilizēt cilvēkus, tad vajadzēja "Vienotībā" stāties," atzina eksperts.
Vienlaikus Ījabs uzskata, ka vieta jaunam politiskam spēkam vienmēr atradīsies, ja ir cilvēki ar ambīcijām un spējīgi piedāvāt savu redzējumu un mobilizēt cilvēkus.
Vērtējot prezidentūras laiku, Ījabs sacīja: "Viņš ir turējies kā vīrs savu iespēju robežās. Potenciāls 2007.gadā viņam nebija tas labākais un par nopietnu politiķi viņš vēl gluži nav izveidojies. Tagad tas būs stipri grūtāk, jo iepriekšējais prestižs jaunajā lomā viņam neko īpašu nedos."
Tāpat Zatlers četru gadu laikā centies ietekmēt likumdošanu, sasaucis valdības ārkārtas sēdes un agresīvā tonī runājis ar Saeimu. Vienlaikus Zatleram var pārmest ne pārāk labu orientēšanos iekšpolitiskajos procesos.
Savukārt Freimanis, vērtējot Zatlera prezidentūru, norādīja, ka viņš bijis pretrunīgs prezidents – "svārstīgs, meklējošs un nekonsekvents, kas viņu tuvināja populistiskam prezidentam".
Eksperts Zatlera prezidentūru iedalīja vairākos posmos. Līdz Aigara Kalvīša valdības krišanai Zatlers mēģinājis pārvarēt savu "traumatisko ievēlēšanu" un pierādīt, ka tie, kas viņu virzīja prezidenta amatam, būs vīlušies. Nākamais posms bija Ivara Godmaņa nominēšana premjera amatam, kad Zatlers pietuvinājās iekšpolitikai, atbalstot valdības pretkrīzes pasākumus. "Viņš bija pirmais no Latvijas prezidentiem, kas tik cieši bija iesaistījies iekšpolitikā," atzina sociologs.
Trešais posms bija pēc 2009.gada 13.janvāra grautiņiem, kad viņš nākamajā diena izvirzīja ultimātu parlamentam, parādot, ka ņem varu savās rokās. Lai gan lēmums neatlaist Saeimu tiek vērtēts pretrunīgi, Freimanis pauda personīgo viedokli, ka Zatlers toreiz rīkojies pareizi un viņam izdevās novērst problēmu tālāku eskalāciju.
"Zatlers ieguva lielus punktus sabiedrības acīs un pārtrauca būt zoodārza prezidents," teica Freimanis.
Ar Valda Dombrovska izvirzīšanu premjera amatam viņš vēl vairojis savu uzticību, taču pēkšņajā atklāsmē par oligarhu ietekmi Latvijas politikā, pēc Freimaņa domām, ir liekulības pazīmes. "Rīkojumam Nr.2 ir riskants populisma potenciāls," atzina Freimanis.
Viņš uzsvēra, ka Zatleram vienam pašam izredžu politikā noteikti nav, turklāt tas, ka nav izskanējuši pazīstami vārdi, kas varētu būt jaunās partijas kodolā, liek domāt, ka cilvēki ir uzmanīgi attiecībās ar Zatleru.
Sociologs arī norādīja – lai gan Zatlers ir vērā ņemams spēlētājs vēlētāju apziņā, jo "lielāka eiforija, jo ātrāk tā noplok un jo lielākas paģiras".
Jau vēstīts, ka Zatlera pilnvaras prezidenta amatā beidzas ceturtdien, 7.jūlijā. Viņš joprojām nav atklājis savus nākotnes plānus, lai gan jau izskanējusi informācija, ka 17.jūlijā varētu notikt jaunās partijas dibināšanas kongress un tās nosaukums varētu būt Reformu partija.