Eksperti: politiķu attieksme un komunikācija ar vēlētājiem mainās ļoti lēni

Arnis Kaktiņš, Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors

Tas, ka politiķu aktivitāte ir jūtami samazinājusies vai vispār izzudusi, ir apliecinājums tam, ka blogošana priekšvēlēšanu laikā bija kampaņas sastāvdaļa, un ka politiķi vēl aizvien politisko procesu uztver divējādi - ir kampaņa un ir kāds cits periods, kad nav kampaņas. Attiecīgi viņu uzvedība ir stipri atšķirīga kampaņas laikā un tajos posmos, ko viņi neuzskata par kampaņām.

Gandrīz katrā  rietumu demokrātijā patiesībā viss politiskais process ir viena vienīga kampaņa. Tajā brīdī, kad beidzas vienas vēlēšanas, automātiski uzreiz nākamajā dienā ir sākusies jauna vēlēšanu kampaņa. Latvijas politiķi šādā veidā uz savu darbu diemžēl neskatās.

Man nav datu, cik daudzi politiķi pirms vēlēšanām izmantoja šādu iespēju, nezinu cik daudzi ir atvēruši blogus un reģistrējušies Twitter, tomēr man subjektīvi radās sajūta, ka šajās vēlēšanās to bija krietni vairāk, nekā iepriekšējās.

Mediju kritiķe Anda Rožukalne:

Politiķi tādā veidā sevi atšifrējuši. Tas nav nekāds pārsteigums: varēja jau prognozēt, ka politiķu blogu pārbagātība pēc vēlēšanām beigsies. Šī statistika (par blogiem un to īpatsvaru pirms un pēc vēlēšanām) palīdz atbildēt uz jautājumu, vai politiķi vēlas, lai viņus dzird, vai viņi vēlas kādu citu dzirdēt un kad tieši. Tehnoloģiju iespējas mainās, bet politiķu attieksme un komunikācija - ļoti lēni. Joprojām populāra īstermiņa pieeja, kad ir vēlme ar labi dresēta propagandas aparāta palīdzību ātri ietekmēt vēlētāju prātus.  Pirms vēlēšanām politiķiem bija motivācija - zeme dega zem kājām pilnās liesmās, vajadzēja izmantot visas iespējas un tas tika darīts. No vienas puses mazāk formālu, garlaicīgu, sliktu blogu   - tas nav slikti, jo blogu telpā paliek tie politiķi, kas tiešām vēlas ko pateikt. Blogu rakstīšana ir smags darbs, kas prasa regularitāti, patstāvīgu domāšanu, sava veida atkailināšanos, pastāvīgu reaģēšanu. Tāpat kā vispār blogos, arī politķu tekstos ir gan interesanti un zinoši autori, gan tukši muldētāji, gan netalantīgi narcisi, kuru vienīgā vēlme - pastāvīgi sajust jebkādu sev veltītu uzmanību. No otras puses - ja blogu ir maz, mazāk kļūst viedokļu, atsevišķi daudzrakstītāji daudzblogotāji sāk dominēt. Pārējie vienkārši kārto savas lietas, nevis sarunājas ar vēlētājiem. 

Medijs vienmēr ir ierocis kāda rokās un diena.lv blogu sadaļa kļuva par tādu arī daļai politisko spēku. Jau sen blogi ir korporāciju un politiķu darba instruments, kāpēc, lai Latvijā būtu citādi? Ne jau visus blogus rakstīja paši politiķi, vai ne?

Piedalīšanās blogu "modē" kaut ko parādija arī par partijām - jaunākās, mūsdienīgākās, nabadzīgākās centās izmantot blogus komunikācijai, kaut vai imitēt personisku viedokli, aizrautību, interesi par procesiem. To varēja ātri, viegli, sasniedzot noteiktu auditoriju. Nemanīju, ka kaut kur būtu Šlesera vai Šķēles, vai Lemberga blogs, jo, acīmredzot, nebija vajadzības. Vieglāk tomēr organizēt masīvu vienvirziena dragāšanu pa smadzenēm.

Kā internetu izmantoja pirms vēlēšanām? Kautrīgi. Taustoties. Baidoties atklāt sevi. Baidoties no savām domām, no tā, ka izlamās, nesapratīs, ka būs pretējs efekts. Lai gan daži politiķi diezgan labi izmantoja gan blogus, gan Twitter.com - paši rakstīja, atbildēja uz jautājumiem, diskutēja, beigās pat redzēja, ka pēc tā visa dzīvi palikuši. Nu gan daudzi pazuduši, vien Jaunups pa retam parādās blogos vai twiter.com.

Bet nevajag arī pārspīlēt blogu nozīmi un tos uzskatīt par vienīgo patieso komunikācijas veidu. Ar blogiem arī var viegli manipulēt, novirzīt uzmanību, sagrozīt faktus, izplatīt vienpusīgus viedokļus. Tāpēc muļķīgi tos uzskatīt par galveno informācijas avotu.

(papildināta ar A.Rožukalnes komentāru)