“Sākot no 2006. gada, visi eksperti Latvijā brīdināja, ka ekonomika ir nesabalansēta, ka kaut kas ir jādara. Tajā pašā laikā tika turpināts audzēt algas sabiedriskajā sektorā, valdība turpināja aizņemties. Ir ļoti svarīgi izanalizēt šīs kļūdas. Ja tās neizanalizē, tad tās var atkārtot. Un otrs pamatiemesls, kas mūs atšķir no Igaunijas un Lietuvas, ir Parex banka. Lai glābtu Parex, tajā bija jāieliek milzīgas naudas summas. Bet kāpēc Parex kļuva par sistēmisku banku? Kāpēc tieši šajā bankā bija tik daudz pašvaldību, valsts ierēdņu algas? Kāpēc visas ministrijas pārcēla savus līdzekļus uz Parex banku? Vai tie vienmēr bija labāki nosacījumi vai arī tur bija politiskā ietekme?”
Viņa uzskata, ka visbezjēdzīgākais būtu nonākt pie secinājuma, ka vainīgi esam mēs visi, jo tajā mirklī tiek zaudēta iespēja racionālā veidā izanalizēt, kas tad īsti bija, kur ir robežas un kas ir vainīgs.
“Es tiešām redzu, kāpēc situācija Latvijā ir sliktāka nekā citur. Pirmkārt, par to ir atbildīgs tā laika valdības vadītājs Kalvītis, kura rokās taču bija milzīgi resursi un iespēja piesaistīt resursus, lai situāciju saprastu un mainītu. Es varu vainot Šleseru, kurš teica — spiežam gāzi grīdā, kad bija skaidrs, kur mēs ar to nonāksim. Nopietnu žurnālistu un tiesībsargu izmeklēšanu prasītu tas, kas notika ar Parex banku. Kalvītim rīkoties adekvāti situācijai prasīja politisko drosmi, jo ir šausmīgi grūti, kad ballīte iet pilnā sparā, teikt — apstājamies, tūlīt būs slikti! Politisko drosmi prasa pieņemt lēmumu, ka partijām ir jābūt finansētām no valsts budžeta, jo tas taču ir lētāk sabiedrībai, nekā ļaut, ka partijas vāc naudu no abšaubāmas izcelsmes oligarhiem,” intervijā politika.lv klāsta S.Ēlerte.
Pēc viņas tiektā, arī Latvijas mazajā tirgū kvalitatīvai žurnālistikai ir sava vieta, un nav būtiski, vai tā tiek drukāta uz papīra vai pastāv internetā, jo būtiskais ir saturs. S.Ēlerte atklāja, ka zviedru koncernā Bonnier Business Press, kas bija avīzes Diena īpašnieki, nomainījās paaudzes un principā drukātā prese viņus interesējusi arvien mazāk un mazāk. Domāju, ka tā, kā bija agrāk, kad nācija modās ar avīzi un avīze bija tas, kas nāciju saturēja kopā, — šī loma, visticamāk, drukātajai presei vairāk nebūs, atzīst S.Ēlerte. Viņa uzskata, ka šodien izšķirīga loma būs sabiedriskajiem medijiem, jo tie ir vienīgie, kurus valstij ir pienākums finansēt, lai valstī pastāvētu demokrātija.
Uz jautājumu, ka kāpēc Diena ir atbalstījusi ja ne konkrētas partijas, tad vismaz virzienus, bijusī laikraksta galvenā redaktore uzsver, ka Diena savus vērtību kritērijus nemainīja, mainījās partijas.
“Mēs nekad neesam nolieguši, ka mums ir noteikts kritēriju kopums, kā mēs vērtējam to, kas notiek, to vai citu partiju vai politiķus. Tā ir viena bezprincipiālas vides tipiska attieksme — ja tu teici, ka tā partija šajā brīdī rīkojas pareizi, kā tu vari teikt, ka tā rīkojas vēlāk nepareizi, jo tu taču simpatizē šai partijai! Es teiktu tā — ne jau Diena mainīja savas simpātijas. Partijas mainījās. Teiksim, būtiskas bija izmaiņas, kas atnāca ar Latvijas ceļa pirmo — Birkava — valdību. Kad šīs reformas pēc būtības tika noliktas uz bremzēm, kad jau bija ceļa otrā — Gaiļa — valdība, tad mēs jau sākām vērtēt arvien kritiskāk un kritiskāk. Vai kad Šķēle atnāca 1995. gadā un pēc būtības iestājās par divām principiālām lietām — krīzes brīdī viņš sabalansēja budžetu un koncentrēja politisko un birokrātisko mašīnu uz ES un NATO. Šīs divas lietas pēc mūsu ieskata Latvijai bija ārkārtīgi svarīgas. Taču pēc tam tika izveidota Tautas partija, tā kļuva par nopietnu spēlētāju politiskajā laukā un arvien biežāk sāka izmantot administratīvos resursus, vai Šķēle saistījās, piemēram, ar Latvijas kuģniecības privatizāciju. Loģiski — ja mainās cilvēki, ja mainās partija, tie ir kritiski jāvērtē. Es nedomāju, ka Diena jebkad atteicās no šīm savām pozīcijām, bet dzīve mainās.”
Intervijā S.Ēlerte sniedz savu vērtējumu, kāpēc neizdevās ietekmēt Aigara Kalvīša (TP) vadīto valdību, kad izskanēja brīdinājumi par Latvijas ekonomiku un iespējamām sekām.
"Man šķiet, tur ir divi galvenie iemesli. Viens ir tāds dzīves uztveres veids, kas iemiesojas vienā ļoti populārā padomju laika izteicienā авось — „a gan jau kaut kā”. Gan jau kaut kā šoreiz atkal izspruksim. Tajā pašā laikā Latvijas politiskajā elitē arvien vairāk nostiprinājās cietokšņa sindroms, jo tas arī bija laiks, kad Tautas partijas vadītā valdība diezgan sistēmiski mēģināja demontēt tiesisko sistēmu. Es ļoti labi atceros to sajūtu, jo tas bija iemesls Lietussargu revolūcijai. Un tāda sajūta man radās pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tas, ka notiek nelabojamas un bīstamas lietas, un to nav iespējams apturēt. Un kas tad paliek? Vienīgā iespēja — aicināt cilvēkus uz ielām."