Parastā vajadzība, bet ne spēja iespraukties jau iepriekš minētajā ideoloģiskajā rāmi. Kaut, iespējams, tāds ir tikai manā galvā, kaut tāds pat nav gribēts. Arī “ko tad nu es” sajūta.Šo sestdien JMK strādāja pie projekta kopsavilkuma. Punkts “Deklarācijas izpilde”. “Muhļīšanās” pa “nu, jā... bet!” un punkti noformēti plūstoši, un lietas pēkšņi maina nozīmes. Ar lepnumu varu rakstīt, ka mēs pateicām lielo “nē” idejas pielāgošanai izdarītajam. Mēs kļūdījāmies, mēs neizdarījām visu iecerēto, varbūt pat sākumā klusībā zinājām, ka nevarēsim. Bet kļūdas nav tikai kļūdas. Mans naivais prāts ir pilnīgi pārliecināts, ka no kļūdām var un ir vajadzīgs mācīties. Ja tās atzīst kaut personiski nevis publiski, tas jau ir ieguldījums nākotnes darbībā.Kāpēc tad mums tik un tā ir bail un gribās pievilkt lietas formālajam, ja ne epic win, tad vismaz win statusam. Tā ir kaut kāda dziļa kultūras lieta. Bet šis būs praktiskais stāsts par kļūdām un atzīšanas vs. sodīšanas kultūru.Šogad Eiropas Pacientu tiesību dienai veltītā konferences viens no tematiem bija pacientu drošība un medikamentu racionāla lietošana. Galvenais uzsvars bija uz ārkārtīgi pragmatisku jautājumu – medicīnas personāla kļūdas un to dēļ pacientiem nodarītais kaitējums. Vieses no Lietuvas Valsts Veselības aprūpes akreditācijas aģentūras minēja datus, ka aptuveni katrs desmitais stacionāra pacients cieš no kādas ar slimības gaitu nesaistītas ārstēšanas kļūdas. Nav runa par nepareizi noteiktām diagnozēm vai ko tamlīdzīgu, bet vienkārši nozīmīgākām vai pavisam nemanāmām kļūdām ārstēšanas procesā.Ir valstis, kur kļūdas tiek automātiski sauktas par nolaidību un par to piemērojama kriminālatbildība. Piemēram, Latvija. Lielākoties kļūdas tiek slēptas, par tām labākajā gadījumā uzzina pārējais personāls, bet nekādā gadījumā ne pacients. Rezultātā arī iemeslus, kāpēc tās pieļautas, visbiežāk nenoskaidro. Jo mazāk informācijas par kļūdām un to, kā tās pieļautas, jo grūtāk novērst sistēmisko apstākļus, kas padara tās iespējamas/iespējamākas. Var apkopot datus par visām kļūdām, novērtēt riskus un tos novērst. Kas no tā iegūst? Cik man saprotams – VISI.Man ir prieks, ka vainīgo meklēšana nav nacionāla sērga, bet atsevišķu cilvēku izprieca. Tajā pašā laikā... Kā iet kopā solidaritātes, pingvīnu un “cilvēkiem taču jāsaprot” ideja un koalīcijas biedru, visa likumdevēja un politisko partiju dalītā atbildība? Manuprāt, tīri labi. Cilvēkiem, kas sevi uzskata par piederīgiem kādai konkrētai tautai, nācijai, kaut vai dzīvesvietai parasti ir gana daudz kopīgu kļūdu, no kurām mācīties. Latviešu gadījumā tie ir vācieši, ebreji, krievi, mazās buržuju partijiņas vai Eiropas Savienība, kas ir ļaudis nohipnotizējusi komandai “ar galvu pret sienu”. Vismaz kopīgs pasākums un solidaritāte “galvu pret sienu” grupā. Tikai nevar saprast, kurš tad to paniku sāka... Un atklāja ienaidniekam vidējā latvieša frekvenci, tas ir, nodeva tēvzemi. Vai viens no mūsējiem bija kolaboracionists? Supervaroņu nav – tikai “kurš gan cits”. Un tas, ka eksistē tīši neapzinātie sabotieri, neatbrīvo pārējos no atbildības.Ā... Nu ja. Medmāsas, skaitot zāles mazajos plastmasas trauciņos, nēsā ceļu policista vesti ar uzrakstu “Šššš!” vai “Netraucēt!”. Un miers mājās.
FAIL? Nē
Projekts jau gandrīz beidzies un ir pienācis īstais laiks, kad Ievai atverās čakras, trešā acs... Acis parastās un tā jau atvērtā koda “words”. Pārmaiņas pēc ir bijis gana daudz subjektīvu iemeslu, lai aizvērtos. Visvairāk jau personīgā cenzūra, nepārliecinātība par ideoloģisko atbilstību projekta formātam.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.