Dzidri dzestrajā rudens gaisā skanēja priecīgas suņu rejas un azartiski saimnieku mudinājumi, cēlās garaiņi no sakarsušajiem cilvēku un dzīvnieku ķermeņiem.
Pirmie 5,2 kilometrus skrēja sešu suņu aizjūgi ar velokamanām, četrinieki nepacietīgi gaidīja savu kārtu, uzmundrinādami komandas biedrus un braucējus ar mutes ermoņiku skaņām līdzīgām melodijām. Baikdžoringa piekritēji - paši mina pedāļus 5,2 kilometrus, bet draugs ar savām četrām gaitu paātrināja vai arī bremzēja. Divi vilcēji bija nepieciešami, lai sacenstos skūteru klasē 3,8 kilometros. Kanikrosā - demokrātiski – suns un cilvēks vienā sasaistē kopīgi pārvar skrējiena grūtības. Vienu kilometru kopā ar četrkājaino draugu veica arī bērni.
Cilvēki dalījās sievietēs un vīriešos, suņi – ziemeļniekos ("Nordic") un visos citos ("Open"). Džeka Londona darbos lasītais man radīja iespaidu, ka kamanu vilkšana ir haskī un malamutu tradicionāla nodarbe, izrādījās, ka to var arī citi lielie suņi. Suņi var.
Bet vai to var arī citi saimnieki? Nodomāju, ja man būtu suns, tad noteikti viņam sagādātu prieku kopīgā skrējienā vai baikdžoringā. Lai brauktu ar kamanām gan jāuztur vesela komanda un tas šķiet ir "profesionālais" sports.