Ziemassvētkiem laikus gatavojās arī pirms 30 gadiem. SestDiena 1994. gada 26. novembrī intervēja ev. lut. M. Lutera baznīcas mācītāju Juri Rubeni.
"Dažkārt dievkalpojuma laikā ir tādi mirkļi, kad, redzot desmitiem patiesi meklējošu cilvēku sejas, rodas sajūta, ka es nedzīvoju velti,» teica populārais garīdznieks, slavens ar Tautas frontes sašķelšanās novēršanu, uz jautājumu, kas viņu nomāc jaunbrīves Latvijā, atbildēdams, ka nomāc «pieredze, cik gan ātri mēs esam gatavi atsacīties no lielajām dzīves motivācijām, cik viegli nonākam jaunās atkarībās, iegūto brīvību ātri un labprātīgi atdodot citiem vergturiem. Mani nomāc sajūta, cik tomēr maz ir to, kas patiesi grib īstenot garīgas dzīves ideālu. Un, protams, mani nomāc tas, ka baznīca un kristieši tik maz var un māk palīdzēt cilvēkiem šajā grūtajā laikā. Nomāc arī paša apzinātā nepilnība."
Tālāk Rubenis teica viedus vārdus, kas būtu liekami aiz auss arī šodienas aktīvistiem – aktīvismistiem, komentēdams A. Poupa atziņu, ka muļķi laužas iekšā tur, kur eņģeļi neuzdrošinās pat kāju spert: "Cilvēkam ir jācenšas būt brīvam arī pašam no sevis, jo tad, kad viņš ir pilns ar sevi, aizņemts tikai un vienīgi ar sevi, pastāv zināms risks nepamanīt būtiskas lietas, ielauzties nevietā ar kaut kādām ambīcijām, domājot, ka visu cilvēka un Dieva attiecību pamatā ir pašu cilvēku aktivitāte. Bieži vien tieši reliģiski aktīvam cilvēkam ir liels kārdinājums uzskatīt, ka viņam ir tiesības novērtēt visas lietas, ka viņam viss jau ir skaidrs. Ikviens garīgs ceļš tiek apdraudēts ar farizejismu, paštaisnību, garīga pārākuma sajūtu."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 3. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.40