Gribam to atzīt vai nē, bet rītdiena būs citādāka, nekā kādreiz sapņojām. Esam jau imūni pret vārdiem "krīze", "samazināšana", "griežam" utt.. Domāju, vairs neesam tālu līdz jauniem - "slēdzam" un "likvidējam". Kādēļ? Tādēļ, ka esam spiesti aizmirst tos laikus, kad grūtā brīdī, griežoties ministrijā, saņēmām atbalstu, lai ķepurotos tālāk. Šodien, rīt un parīt tā vairs nenotiks, jo šobrīd ministrijām ir jāpanāk krasa izdevumu samazināšana. Tādēļ atliek priecāties par to, kas ir, un kalt plānu, kā rīkoties, jo vairāk nebūs kā ir, ja ne mazāk. Un te nu diemžēl jāatzīst jau sen izteikto vārdu patiesība – ne visiem grūtības izdosies viegli pārvarēt, ja vispār. Vismaz lauksaimniecības nozarē noteikti. Par savu situāciju jau ir izteikušies piena ražotāji, kuru īslaicīgais glābiņš šobrīd ir tiešā tirdzniecība. Bet arī tai būs gals, jo ražotājiem paredzēto glābiņa risinājumu diezgan naski sāk izmantot starpnieki un viltvārži, kas spiedīs uzraugošās iestādes tiešo tirdzniecību ierobežot. Šobrīd mani vairāk satrauc graudkopības nozare. Vai kāds ir dzirdējis graudu ražotājus plaši sūkstoties? Nē. Kādēļ? Tādēļ, ka šobrīd graudkopjiem prāts vairāk nodarbināts, ko sēt un kā sēt. Nav noslēpums, ka daudzi būs spiesti taupīt uz mēslojuma, kaitēkļu un slimību apkarošanas līdzekļu izmaksām, jo par plānoto graudu tonnu neviens daudz nesola. Tas atmiņā atsauc senu latviešu teicienu "Ko sēsi, to pļausi". Atliek vien gaidīt, kas izaugs.
Manis pieminētajam lektoram, pozitīvā ziņa bieži vien ir apziņa, ka zini slikto. Ar lauksaimniecību būtu līdzīgi, ja vien, par veiksmi lauksaimniekiem, Zemkopības ministrija nebūtu paziņojusi, ka subsīdijas mazināšanas plānā netiek skartas. Tas vieš cerību, ka lauksaimniekiem solītais atbalsts būs un es aicinu visas lauksaimnieku organizācijas sniegt savu atbalstu ministrijai, aizstāvot pozīciju par subsīdijām, kā izņēmumu mazināšanai, un ministriju nekautrēties to lūgt.
Tāds, lūk, ir neliels ieskats epicentrā, par kuru vairāk gan es, gan jūs uzzināsiet tuvākajās nedēļās. Kaut arī izskatās ne visai saulaini, bet mani nekad vēl nav pametusi pārliecība, ka lauksaimniecība Latvijā bija, ir un būs, neatkarīgi no tā, kā mēs to sauksim – bizness, hobijs, dzīvesveids vai kā savādāk.
Ar cieņu,
Didzis