Viņaprāt, piemērotākais būtu valstij paredzēt noteiktu maksājumu par visu valsts finansēto augstskolu studentu studijām, taču visiem studentiem būtu jāmaksā līdzdalības maksājums, kam jābūt daudz mazākam nekā pašreizējā studiju maksa. Šāda finansēšanas modeļa apspriešanai Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) tuvāko nedēļu laikā sola izveidot darba grupu, taču no Dienas aptaujāto augstākās izglītības speciālistu un studentu atbildēm var secināt, ka šādas izmaiņas tiek vērtētas pretrunīgi.
Studiju maksas pieaugs
Jaunajā mācību gadā tikai retajā studiju programmā maksa nepārsniegs 1000 latu gadā un nereti būs arī 2000 latu. Ņemot vērā, ka valsts par vienu budžeta studentu augstskolām maksā vairāk nekā maksas studenti, ir radusies situācija, ka budžeta studenti dotē maksas studentus, kas likumdošanā nav atļauts. Līdz ar to augstskolām nākas celt studiju maksu, un netiek noliegts — valsts savos plānos ir iezīmējusi vienas budžeta vietas finansējuma palielinājumu arī turpmāk, tāpēc studiju maksa varētu vēl augt.
Šī situācija arī M.Auziņam likusi runāt par finansēšanas modeļa maiņu,
paredzot valsts bāzes finansējumu visiem studentiem un visiem arī
papildus līdzdalības maksājumu. Pagaidām nav aprēķināts, cik liels tas
varētu būt, taču saskaņā ar LU datiem par studentu skaitu un valsts
finansējuma apjomu iznāk, ka valsts par vienu studentu varētu maksāt
vidēji 700 latu. Tā kā LU studijas vidēji maksā 1300 latu, tad pie
pašreizējā valsts finansējuma 600 latu būtu jāpiemaksā katram pašam. No
M. Auziņa teiktā gan izriet, ka, ieviešot šādu modeli, valsts
finansējumam būtu jāpieaug, jo "pamatidejai vajadzētu būt tai, ka
valsts maksā pamatā par visu".
Pretēji viedokļi
Augstskolu un IZM pārstāvji par M.Auziņa ierosinājumu ir atturīgi. Latvijas Studentu apvienības sociālā virziena vadītājs Igors Grigorjevs norāda, ka šī iespēja "būtu ļoti nopietni jāizsver", jo pašreizējā situācija, kad valsts apmaksā studijas tikai ceturtdaļai studentu, vērtējama kā katastrofāla. Taču viņš paredz, ka studentu vidū būs krasi pretēji viedokļi atkarībā no budžeta finansējuma apmēra viņu programmā, tāpēc "topošie ārsti nebūs priecīgi, žurnālisti būs". Latvijas Rektoru padomes ģenerālsekretārs Andrejs Rauhvargers atceras, ka ir bijuši pāris mēģinājumi M.Auziņa piesaukto modeli Latvijā ieviest, taču ieceri nobremzējuši tieši asie studentu protesti, kuri uzskatījuši, ka labākajiem jādod iespēja mācīties par velti.
Lai arī studentiem ir iespēja ņemt kredītu, jāizvērtē, "vai Latvija ir gatava tam un vai tas nepadarīs augstāko izglītību nepieejamu lielai daļai cilvēku", pagaidām atturīgu viedokli pauž Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis. Arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Juris Skujāns atbalsta pašreizējo sistēmu, jo labākajiem studentiem sniegtā iespēja studēt par velti un vislabākajiem — arī saņemt stipendijas, "stimulē cenšanos". Taču, viņaprāt, valstij jādomā par to, kā dzēst studiju kredītus prioritāro nozaru studentiem, kas beidz augstskolu un strādā atbilstošajā specialitātē, jo pašlaik tas tiek darīts tikai nelielai daļai absolventu.
Nebūtu prioritāšu
Viens no galvenajiem pretargumentiem ierosinātajām izmaiņām, kas izskan
dažādu augstākās izglītības speciālistu sarunās ar Dienu, ir, ka šāds
modelis neļautu valstij atbalstīt tieši prioritārās nozares. IZM
augstākās izglītības departamenta direktora vietnieks Anatolijs Melnis
skaidro, ka līdz ar šāda modeļa ieviešanu, finansējums tiktu novirzīts
galvenokārt sociālajām zinātnēm, kur 92% esot maksas studenti.
"Valstij nepieciešami noteiktu nozaru speciālisti, un tā apmaksā labākos. Ja būs sistēma, ka maksāts tiks par visiem, visi varēs stāties, kur grib, un mums būs 90% juristu," saka RTU rektors Ivars Knēts. Vēl tiešāks ir Augstākās izglītības padomes vadītāja pienākumu izpildītājs Juris Ekmanis: "Ar šādu modeli RTU jūs iznīcināsiet." Tāpēc viņš iesaka augstskolām piešķirt lielāku autonomiju, ļaujot tām izvēlēties, kādu finansējuma modeli tās vēlas. A.Melnis gan uzsver, ka tad augstskolām vienalga tiktu dota iespēja pārdalīt finansējumu no valsts prioritārajām nozarēm uz sociālajām zinātnēm. Taču prioritārajās nozarēs studentus varētu neaizbiedēt, paredzot vairāk līdzekļu stipendijām, tāpēc šāda iespēja esot apspriežama.
Nesola vairāk
Visi augstskolu pārstāvji ir vienisprātis, ka jebkurā gadījumā valsts
finansējumam viena studenta izglītošanai būtu jāpieaug, īpaši ņemot
vērā, ka Latvijā valsts viena studenta izglītošanai tērē mazāk nekā
nabadzīgākās ES valstis Rumānija un Bulgārija. Cerīgi nākotnē skatīties
neliekot valsts sāktā tēriņu apcirpšana, kas ietekmējusi arī
augstskolas. Piemēram, LU un RTU vadībai IZM likusi divās dienās šā
gada budžetu samazināt attiecīgi par 0,5 un 0,8 miljoniem latu.IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics nedod augstskolām cerības uz
lielāku budžeta finansējumu, jo "pie šiem budžeta samazinājumiem un
tautsaimniecības rādītājiem vēl kaut ko uzlikt uz valsts pleciem ir
nereāli". Lai gan M.Gruškevics apstiprina, ka IZM veidos darba grupu
augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņas izvērtēšanai, taču
neslēpj, ka neatbalsta M.Auziņa ierosinājumu, kas "demotivētu
studentus". Viņš piedāvā situāciju mainīt, no augstskolu finansēšanas
noteikumiem izņemot akadēmiskā personāla darba samaksu, kuras pieaugums
līdz šim arī palielinājis vienas studiju vietas izmaksas — tad to
joprojām segtu valsts, bet tas vairs nesadārdzinātu studijas.