Ievads
Es šeit negribu runāt kultūras nozares nozīmi sabiedrībai un tās nenovērtēšanas problēmām. Tāpat katrai paaudzei, katru dienu būs jātaisnojas, vai jāskaidro, vai jāatrod katram sava kultūras definīcija: vienam tā ir izklaide, citam prece, citam propaganda, citam nesaprašanās, citam dzīves jēga, citam smadzeņu pusložu līdzsvara trenažieris, citam zāles pret depresiju un prātā sajukšanu, citam saruna ar Dievu, citam saruna ar sevi.
Kas tad bija iemesli kāpēc – mēs vai viņi – Latvijas „inteliģence” (ceļā uz „intelektuāļiem”), tāpat kā liela daļa tautas negaidīti atguvāmies jaunu sabiedrības principu slazdā. Vai tā bija finanšu piramīdai līdzīgas uzticības vai konformisma piramīdas sabrukšana?
Neuzņemoties pilnvērtīgu izskaidrojumu, tomēr iedvesmai daži piemēri no vēstures, psiholoģijas un kukaiņu pasaules:
Pirms aptuveni 2200 gadiem Ķīnas kanclers (vai premjers) Žao Gao imperatora Kin priekšā atveda briedi un nosauca to par zirgu. Imperators izbrīnījās, bet nodomāja, ka tas ir joks. Taču Žao ar nolūku pārbaudīt pārējo valdības locekļu lojalitāti lika tiem katram atbildēt Imperatoram, ko tie redz savā priekšā. Daļa atbildēja – ka briedi, daļa – ka zirgu, daļa neatbildēja. Drīzuma Žao iznīcināja tos, kas nemeloja, lai iebiedētu nepakļāvīgos un nostiprinātu savu autoritāti. Kin impērija drīzumā no haosa sabruka. Vēlāk gan Žao pats tika iznīcināts ar visiem ģimenes locekļiem, neatstājot pēcnācējus.
Piecdesmitajos gados amerikānis Solomon Asch veica psiholoģijas eksperimentu kur dalībniekiem bija jāveic it kā vienkāršs „redzes pārbaudes tests”. No pārbaudāmo grupas tikai viens loceklis vai grupas mazākums bija īstie eksperimenta objekti, jo pārējie bija „aktieri” ar sarunātām atbildēm. Uzdevums bija ļoti vienkāršs – jāsalīdzina 3 svītriņas pēc garuma, un katram loceklim skaļā balsī jādod atbilde. Taču bija pārsteidzoši, ka daļa atbildētāju eksperimenta gaitā manīja savas atbildes, pieskaņojoties no pārējo „konspirantu” tīši (kopīgi nepareizām) atbildēm atsevišķos gadījumos. Vēlāk kā attaisnojumi tika minēti atšķirīgi iemesli: viens – „viņiem jābūt taisnībai, jo es taču esmu tikai 1 no N, laikam man acis nerāda”, cits – „redzu, ka viņiem nav taisnībai, bet ko nu es te „lekšos”, jo radīšu neomulīgu sajūtu cilvēkiem, pret ko man nav nekādu antipātiju”. Mainot eksperimenta situāciju („nezinītim” lika nokavēt), nesakritība mazinājās par 2/3, kad „konspiratori” atbildēja balsī un „nezinītis” atbildēja rakstiski.
Prusaku lapsenes (Ampulex compressa) metode:
Lapsene ar diviem precīziem, atšķirīgiem indes dūrieniem pārņem kontroli par savu upuri: ar pirmo uz brīdi paralizē prusaka kustības, ar otru ķirurģiski precīzi, noteiktā smadzeņu zonā, atslēdz upura aizmukšanas refleksu. Pēc dažām minūtēm lapsene atguvušos prusaku (zombiju), gandrīz labprātīgi seko lapsenei uz tās migu. Vēlāk, no lapsenes oliņas izšķīlies
kāpurs iegraužas nu jau atkal nekustīgajā prusakā, tur to lēnām izēd no iekšpuses, iekūņojas un pēc 4 nedēļām izlaužas no vēl dzīvā, bet nolemtā prusaka ķermeņa, un dodas tālāk kā jauna lapsene (līdzīgi kā „Švešais” no 1979. g. kulta „šausmenes” par briesmoni no kosmosa).
Latvijas (īpašais?) ceļš
Latvijā kopš neatkarības atgūšanas ir noticis sabiedriski ekonomisks eksperiments, kurā daži vienkārši parametri ir izraisījuši sarežģītas un dramatiskas sekas, ka pēdējo gadu cilvēku un materiālie zaudējumi, jau līdzinās kara sekām.
Sekojot statistikai un analīzēm, kas izgaismo Latvijas intelektuālo resursu struktūru (piem. aktīvo zinātnes, pētniecības, izgudrotāju analītiķu, speciālistu skaits svārstās ap 1 pret 1000 iedzīvotājiem, pēc ANO aprēķinu metodikas liecina par vidi, kurā intelekts vairs nespēj attīstīties un apdraud šādu valstu, nāciju pastāvēšanu („veselīgās” valstīs skaitlis ir aptuveni 5-15). Ja izmanto tehnisku metaforu, zinātnieku un pētnieku skaits ir kā degvielas ķīmiskā sastāvdaļa, bez kuras zināma īpatsvara valsts motors (analīze, zināšanu aprite sabiedrībā, konkurētspējīga uzņēmējdarbība) nedarbojas vai labākajā gadījumā, “šķauda” bez vilkmes. Uz ko mēs ejam? Vēl baisāka aina izrādās ir ar pamatskolas skolēniem, kur pamatskolu neapmeklējošo bērnu skaits apmēram no 5% 2003./2004. Gadā, pēdējo gadu laikā audzis līdz gandrīz 10% (g.k. vecāku nabadzības, transporta trūkuma, ģimenes stāvokļa, un motivācijas dēļ).
Otrs parametru kopa ir tieši valsts ekonomiskā politika ir likumi, formulas, kas regulē makroekonomiskos procesus. Lai arī Latvija ir iestājusies ES, PTO un tiecas iestāties OECD, joprojām pārāk liela Latvijas sabiedrības daļa, t.sk. intelektuāļu un arī uzņēmēju pārstāvji neapzinās cik radikālas atšķirības vairākos ekonomiskās likumdošanas parametros (nodokļu likmes, finansējuma struktūra) pastāv ar valstīm kuras mēs saucam par līdzīgām.
Latvija cīnījās lai atbrīvotos no bankrotējušā, padomju ekonomikas sloga un iniciatīvu apspiedoša domāšanas veida. Taču tā vietā, lai radītu rietumiem līdzīgu ekonomiku, Latvija ir radījusi padomju komunisma radikālo pretstatu.
Tā vietā lai radītu nodokļu sistēmu, kas atalgo darbu (pūles) un iedrošina uzņēmību, Latvija apbalvoja tieši t.s. rent-seeking jeb „privileģētu biznesu” un spekulāciju ar vienu no visregresīvākajām nodokļu sistēmām visā Ziemeļu puslodē. Jaunu, ražojošu uzņēmumu radīšanu un uzturēšanu apspiež anti-industriāla nodokļu sistēma – ko veicināja neoliberālā t.s. Vašingtonas konsensa ideoloģija, kas tika realizēta vispirms Baltijā, un pēc tam citur Austrumeiropā, bet ne Ziemeļamerikā vai Rietumeiropā.
Mums joprojām tiek mērķtiecīgi uzspiestas aplamas dilemmas, sašķeļot sabiedrību gan pēc nodarbošanās, gan pēc nacionālā sastāva, lai noslēptu problēmas sakni. Pastāvošais modelis ir galvenais valsts ekonomiskā bankrota iemesls. Valsts faktiski griežas ap nepareizo asi, burtiski izmetot no tās gan iedzīvotājus (pāragri mirušos, atstumtos, izceļotājus un), gan ekonomiskos resursus.
Vēl 2007. gadā ekonomists un vēsturnieks Maikls Hadsons brīdina: ”Bez patstāvīgas ražošanas, ko stimulētu tai draudzīga nodokļu sistēma, Latvija galu galā var pārvērsties par tādu tūristu izklaides vietu kā Karību salas - tā kļūtu par Baltijas Jamaiku. Šādai ekonomikai vajadzīga tikai zeme, ēkas, kur tūristiem apmesties, un globāla mēroga iepirkšanās centri ar pasaulē populārajiem brendiem. Bet šādai ekonomikai cilvēki nav vajadzīgi. Tās darbaspēks emigrēs uz valstīm, kuras neīsteno šādu neoliberālu politiku”
Komentējot Edward Hugh rakstu, kurā tiek iztirzāts Latvijas lēmums nedevalvēt latu, kāds lasītājs raksturo pēdējos 20. gadus: „Nabaga mazā Latvija… Piespiesta aizvietot caurkritušu ideoloģiju ar caurkrītošu”.
Ir oficiāli atzīts, ka no SVF un ES aizdevuma 7 miljardiem neviens santīms vai cents nav domāts Latvijas ekonomikas attīstīšanai (H. Almunjas atgādinājums Latvijas valdībai) - bet gan esošā parāda atdošanai ārvalstu banku konsorcijiem. Valdība ir piekritusi aizdevumu atdot no nākotnē ietaupītajiem līdzekļiem, apcērpjot arī jau tā kritiskās nozares. Šādi parādu nav iespējam atdot savādāk, kā turpmāk izpārdodot pāri palikušos resursus (sākot no mežiem, līdz pēdējiem valsts stratēģiskajiem uzņēmumiem un īpašumiem).
Tajā pašā laikā, Latvijā joprojām nav nodokļu dividendēm, ienākumi no akciju un vērtspapīru pārdošanas, depozītu ienākumi, ienākumi no NI pārdošanas un izīrēšanas (nejaukt ar nelegālajām aplokšņu algām vai ārzonu darījumiem). Latvijas plutokrātijas balsti – savus galvenos ienākumus saņem tieši no minētajiem beznodokļu ienākumu veidiem no kuriem gandrīz visās citās pasaules valstīs maksā no 5% līdz 45% ienākuma nodokļu. To joprojām neapjēdz ļoti daudzi no manis satiktajiem cilvēkiem. Kapitālā pieauguma nodokļus 10%, lai kaut cik balansētu budžetu, vienojoties ar SVF un ES aizdevējiem 2008. gada beigās, Latvijas valdība apsolījusies ieviest vēlākais no 2010. gada 1. Janvāra. Nekādas starptautiskās saistības neliedza to izdarīt jau krietni agrāk! Kompleksai nodokļu reformai (vienus paceļot, citus samazinot, progresīvais IIN) jau sen ir bijuši izsvērti piedāvājumi un aicinājumi, un tā būtu novērsuši cikliskumu pastiprinošo nesabalansēto IKP kāpumu, un smago piezemēšanos (Morten Hansen: The "Rollercoaster Economy", Diena. 11. 12.2008) ar „izcilību”ne vien Eiropā, bet visā pasaulē. Mēs būtu izglābuši daudzus Latvijas uzņēmumus no bankrotiem un strādājošos no bezdarba un ģimeņu izjukšanas aizceļojot.
M. Hadsons un Dž. Sommerss: „Smagais fiksētais nodoklis darba devējiem un darba ņēmējiem, kopā ar gandrīz neesošiem nodokļiem īpašumam – kas veicina spekulāciju un burbuļekonomikas izpausmes – padarīja Latvijas ekonomikai gandrīz neiespējami sacensties, vai kļūt par īstiem Rietumu partneriem tirdzniecībā un investīcijās”
Nejaušība, nolemtība vai plāns?
Sekojot par oligarhiem piedēvēto partiju locekļu motivācijai: var novērot, ka tiek tiražēti tādi absurdi kā nacionālās buržuāzijas izveides nepieciešamība, kā attaisnojums visnoslāņotākajai valstij Eiropā, valsts pamatfunkciju privatizēšana! Tiek slēpts, ka nodokļu sadale, partiju finansēšanas mehānisms, vēlēšanu un valsts pārvaldes likumi, darba samaksas un atbildības principi ir kropli! Uzlabojumu priekšlikumi tiek bloķēti vai izsmieti! Kur nu vēl „neaizskaramo” kultivēšana uzturot „Saeimu ar ierobežotu atbildību”, „Ministrs ar ierobežotu atbildību”, „ierēdnis ar ierobežotu atbildību” - bet ar treknām, paplašinātām materiālām kompensācijām.
Šķiet, ka daļa vietējo ciniķu, īsteno sociāldarvinisma principus savā izpratnē – „arī dabā izdzīvojot sparīgākie, organizētākie kampēji”, bet aizmirst, ka arī pati kritizētā Darvina tradīcija ietver vairākas altruisma dimensijas šādu sugas brāļu izdzīvošanas izredzēs. Evolūcija pārsvarā soda pārmērīgi savtīgos! Bet te jau ir runa par ikdienas kanibālismu, kā pasaules uzskatu – uzspiežot apkārtējiem izvēli kļūt par sugas brāļa barību vai bēgt no mājām, viltus progresa vārdā.
Man diemžēl atkal jāpiebalso rakstnieces Gundegas Repšes 2008. g. 18. decembrī rakstītajam – „Vērojot apkārt notiekošo, ieklausoties cilvēku sarunās un analizējot mediju atspoguļoto valsts "glābšanas" plānu, mani nepamet sena nojauta, kas nu pārtapusi pārliecībā, — mēs dzīvojam noziedzīga režīma apstākļos”.
Nenovelsim Latvijas ekonomikas krahu uz nejaušu „diženu ķibelīti”! Tā bija ieprogrammēta sistēmā, kura īsu brīdi atnesa milzīgus ienākumus dažiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, sevišķi kleptokrātiem, ģimenēm ar „valdības sakariem”. Es neticu, ka tīši ļaunprātīgo ir daudz. Taču vairākos izšķirošajos jautājumos acīmredzot atkal pietiek ar šķipsniņu alkatīgo, šķipsniņu godkārīgo, šķipsniņu nejēgu (kuri nezina, ka ir nejēgas), šķipsniņu nogurušo, savu daļu neuzmanīgo un pārāk lielu daļu vienaldzīgo – lai iemaisītu Latvijai nāvējošāko putru kopš 2. Pasaules kara!
Vai Latvijas sabiedrībai 21. gadsimtā nepieciešams vēl vairāk gadu lai pamanītu un paspētu izslēgt šos iemānītos nāves parametrus no sava kodeksa? 2008/2009 gada krīze dod vienreizēji lielisku iespēju situāciju manīt, kā to pierāda šī pavasara ārkārtas vēlēšanu iznākums un valsts kursa maiņa Islandē.
Ko darīt?
1) Ekonomikā: Īpašumam nevis darbam jākļūst par nodokļu bāzi, tādējādi atbalstot uzņēmību un ražošanu – reforma jāveic vēl tuvāko nedēļu laikā!
2) Sabiedrībā: atgriezeniskā saite starp pilsoņiem un valsts pārvaldi ir jāizārstē ar reformu sēriju, ko, jāatzīst, nav spējīga pat uzsākt pašreizējā koalīcija, tāpēc jāsāk ar steidzamām ārkārtas Saeimas vēlēšanām! Vēlētājiem ieteikums partijas beidzot vērtēt nevis solījumu galamērķa, bet gan pēc piedāvāto reformu mehānismu principiem (nodokļu politika, valsts pārvalde)
3) Latvijas sabiedrības modelim šodienai un nākotnei nepieciešams kooperācijas iemaņu un solidaritātes kāpinājums, arī pāri pašreizējo partiju ietvariem un strupceļā iedzītajiem nacionālajiem dalījumiem.
Tuvāko nedēļu uzdevumi sabiedrībai: Latvijas radošo un tehnisko intelektuāļu organizācijām u.c. NVO veidot starpnozaru iniciatīvas koordinācijas un darba grupas – sadarbojoties ar arodbiedrībām, uzņēmēju (MVU) pārstāvjiem reaģējot uz notikumiem valstī (kopējas pozīcijas definēšanai, ja vajadzīgs, plašām sabiedriskām akcijām) un stratēģiskajiem mērķiem.
Latvijai, ar tās caurmērā ļoti zemo sabiedriskās aktivitātes līmeni - kā vēl nekad ir vērtīgas pašu organizētās pulcēšanās formas, kuru laikā cilvēki mācās diskutēt un strādāt kopā. Būs, kas traucē! Citi visur saskatīs sazvērestības – taču 1) tādas nekad neizdodas realizēt 100% pēc ieceres 2) tad jau šādu, savstarpēji konkurējošu, potenciālo sazvērestību ir pietiekoši daudz. Mums pašiem vienmēr ir bijusi un arī tagad ir - iespēja ietekmēt procesu un iznākumu Latvijai labvēlīgā veidā!
Ideju reaktori Latvijai
Ar prieku redzu, ka aug iniciatīvas: Latvijas Forums; zemnieku, mazo un vidējo uzņēmēju kooperēšanās kustības, radošo savienību iecerētie pasākumi, NVO konsolidēšanās – rīcībai! Vairāki jauni pašorganizēšanās un pašizglītošanās Interneta portāli (www.tautasforums.lv , www.velref.lv , www.kreditnemeji.lv , www.aisbergs.lv , u.c.)
Ar dažiem domubiedriem 2008. g. decembrī iesākām ieceri par brīvprātīgu (varbūt vēlāk arī profesionālu) globālu ’Latvijas idejas institūtu’ - ’think tank’ (angliski), ’Denkfabrik’ (vāciski), ’ideju kalve’ (lietuviski), vai mans piedāvājums latviskojumam: Domkalve! (http://www.domkalve.info ). Pašlaik uzrunāti potenciālie dalībnieki, brīvprātīgie, veicinātāji. „Domkalve” varbūt nebūs nekas liels, bet redzu tam savu nišu.
Ir ļoti būtiski apzināt un mēģināt daudz aktīvāk iesaistīt Latvijas atdzimšanā arī tās diasporu, jo ir tūkstošiem speciālistu, analītiķu, vai vienkārši tautas diplomātu, kam ir potenciāli saglabājusies vēlme līdzēt, gan ar skatupunktu, gan pieredzi. Mūsdienu jaunās tehnoloģijas (Internets, balss un videokonferences, datubāzes, utt.) ļauj pa visu plašo pasauli izkliedētām tautas daļām sastrādāties bieži vien tik pat efektīvi, kā dzīvojot vienā pilsētā.
Sabiedrības iesaistīšanās platforma ar jauno tehnoloģiju platformām, jau darbojas un tiek tālāk attīstīta Igaunijā ar valdības un ES programmu atbalstu (ieskaitot balsošanu ar elektronisko parakstu - Latvijā tādas idejas popularizētāji ir www.tautvaldība.lv )
Latviskosim savas datorsistēmas! Veidosim latviešu satelītu TV un radio programmas! Latvieši pasaulē lai ir vai nu kā abpusēji dzīvinošs tilts starp valstīm, vai arī var justies droši, ka tiek gaidīti šī pagaidām mazskaitlīgās nācijas mājās - Latvijā! Latviešiem jārāda piemērs attieksmē pret savu valsti - lai pēc iespējas vairāk cittautiešu jūt tādu lepnumu par Latviju, ka mums tie nav jāpiespiež mācīties šīs valsts valodu, pārņemt parašas, kultūru, kopīgi veidojot Latviju kā laimīgu, personīgu un vispārcilvēcisku sapņu piepildījumu.
Rakstā izklāstītās idejas par Latvijas saimniecību smeltas no rakstu analīzes, kas apkopotas Interneta lapā www.domkalve.info/visadi – ar ekonomistu Michael Hudson, Jeffrey Sommers, Paul Krugman, Edward Hugh , Jāņa Ošleja, Egona Liepiņa, Morten Hansen, Ilmāra Vamža, Andra Strazda, Ivara Brīvera, u.c. komentāriem - par Latvijas ekonomiku kopš 2001. gada un pēdējā laikā.
Saites:
http://www.domkalve.info/visadi
Paul Krugman
http://krugman.blogs.nytimes.com/2008/12/23/latvia-is-the-new-argentina-slightly-wonkish/
Edward Hugh
http://fistfulofeuros.net/afoe/economics-and-demography/why-the-imfs-decision-to-agree-a-lavian-bailout-programme-without-devaluation-is-a-mistake/#more-4071