Kā atminēt Brīvās un Neatkarīgās mīklu?
Es nevaru nepaust gandarījumu, ka jaunāko laiku vēsturē datumi 1. un 2.jūnijs kļuvuši par īpašu jēdzienu, par zīmolu, kas asociē sākumu lielu pārmaiņu laikam, arī apbrīnojamam optimismam un ticībai. Alberts Bels no plēnuma tribīnes teica: "Mēs stāvam uz pilnīgi jaunas dzīves sliekšņa," bet profesors Stradiņš rezumēja: "Nu šī tauta atkal ir augšā!" Atzīmējot plēnuma 20.gadskārtu, laikraksts Diena pērn lika virsrakstu "Divas dienas, kas atrāva vaļā visus logus".
Savukārt šāgada Neatkarīgās Rīta Avīzes numurā augstu vērtējumu plēnumam devis Knuts Skujenieks: "Gan lēģeros, gan barikādēs, gan Baltijas ceļā katrs bija izsapņojis savu brīvo Latviju. Es neko nebiju izsapņojis, jo es jau to biju dabūjis — toreiz, 1.jūnijā, pirms 21 gada."
* * *
Daži domā, ka Radošo savienību plēnums notika "pēdējā brīdī" (Diena, 30.05.2009.). Jāpiekrīt, jo tas bija pareizi un precīzi izvēlēts laiks, īsts "pēdējais brīdis" — pēc 27 dienām bija jāsākas19.konferencei, kas nu jau neapstājās pie logu vaļā atraušanas vien, konference atvēra durvis alternatīvām vēlēšanām Padomju Savienībā (kuru dēļ Tautas fronte tika pie varas padomju Latvijā), atklātumam, vēsturiskajai taisnībai, nevalstisko organizāciju dibināšanai. Tātad — plēnums notika apzināti izvēlētā "pēdējā brīdī" — pirms lielās durvju atvēršanas. Sākt kādas līdz šim neapspriestas Tautas frontes idejas pieteikšanu mūsu plēnumā katrā ziņā būtu laušanās atvērtās durvīs, un izskatītos, ka tas ir pasūtījums "no augšas". Varu galvot, ka tā tas tiktu traktēts, jo ir cilvēki, kam nekas nekad nav labi, ja viņiem kaut kas nav pašiem izdevies. Tautas fronte tika nodibināta piemērotā laikā — trīs mēnešus pēc 19.konferences (kuras delegāts bija arī Dainis Īvāns, vēl nenojauzdams, ka rudenī kļūs par Tautas frontes priekšsēdētāju) un divus mēnešus pēc "perestroikas arhitekta" Aleksandra Jakovļeva uzturēšanās Rīgā, Viļņā, Tallinā.
Vēsturē daudz kas izriet no likumsakarībām, kaut arī dažkārt no nejaušībām. Skaidrs, ka gan plēnums, gan fronte nāca "no augšas", no revolūcijas, ko pārtvēra visplašākās tautas masas. "No augšas" jau bija inteliģence pati, kas sastāvēja Staļina savulaik organizētajās radošajās savienībās. Visi, kas runāja plēnumā, bija "no augšas", liela daļa komunistiskās partijas biedru, "no augšas" bija gandrīz visi Tautas frontes dibināšanas kongresa aktīvisti un Tautas frontes pirmās valdes locekļi. Par ļaudīm, kas nākuši "no apakšas", drīkst uzskatīt tikai tos, kas 1988.gada 14.jūnijā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Vai tad pati "augša" nebija radošo savienību plēnuma nagla — profesors un padomju ideologs Mavriks Vulfsons? Bet nu arī viņa uzstāšanās tiek skaudīgi apšaubīta, it kā nebijusi, kaut arī politieslodzītajam, politiski arī domājošajam latviešu dzejniekam plēnums bija atdevis brīvu Latviju bez kādas īpašas vairs tur sapņošanas.
* * *
Ir pagājis 21 gads, un, šķirstot toreiz trimdā operatīvi izdoto plēnuma materiālu krājumu, ir jākonstatē, ka no lielās sapulces 70 oratoriem daudzi jau ir citā saulē. Bet, izrādās, paaudžu saikne, kaut arī trausla, nav pārraujama. Mēs nesatiekam un cits citu skaužam sīkās lietās, bet lielajos mērogos vienojamies, kaut arī "laiks ir cits un pats tu esi cits/ mēs tie, kas simtstūkstoš niansēm tic", — reiz teica viens no XX gadsimta principiāli izturētākajiem dzejniekiem Imants Auziņš.
Pēc 21 gada laiks patiešām ir pavisam cits, un nianses brīžiem gūst smagu problēmu un pat katastrofu mērogus.
Pirms šīs lielās sapulces daudzi nelikās mierā, pirms nebija izdibinājuši, kāda būs šodienas plēnuma līdzība ar 1988.gada runāšanas svētkiem. Viens otrs man uzdeva pat tik triviālu jautājumu, kāda būšot plēnuma saistība ar sestdien nolemtajām vēlēšanām. Es atbildēju un arī tagad uzskatu, ka nav salīdzināmi apstākļi, kādos norisinājās radošo darbinieku, dažādu nozaru praktiķu un ekspertu runas 1988.gadā. Toreiz 14.PSRS republikā jeb padomju Latvijā viss bija, no vienas puses, bīstamāk, no otras, — skaidrāk.
Bīstamāk toreiz bija tāpēc, ka trūka īstas garantijas, vai kārtējai perestroikai, kura Padomju Savienībā nebija pirmā, netiks dots nāvējošs trieciens. Es saku kārtējā perestroika tāpēc, ka savulaik — 1953.gadā — ar ārēji pievilcīgu perestoikas ideju jau bija pieteicies profesionālais cilvēku spīdzinātājs un padomju atombumbas menedžeris Lavrentijs Pavlovičs Berija, propagandējot nacionālismu republikās, uzpērkot vietējās nacionālās komunistiskās elites un piedāvājot pārtraukt sociālisma celtniecību Vācijas Demokrātiskajā Republikā, lai to pārdotu Rietumiem par tolaik vilinošu cenu — 22 miljardiem ASV dolāru, kurus tad ieguldītu PSRS atjaunošanā, par ko arī šīs perestroikas autors tā paša gada Ziemsvētkos tika pakārts.
Bet 1988.gadā laiks jau bija cits — 35 gadi kopš Staļina un Berijas, arī bailes tik ļoti vairs nevajāja cilvēkus, jo Hruščova perestroika savukārt bija atbrīvojusi gulagos smokošās tautas masas un pats savukārt slepenā sazvērestībā aizdzīts pensijā.
Nu bija klāt 80.gadu vidus perestroika. Skaidrāka nekā šodien 1988.gada situācija bija tāpēc, ka mūsu paaudze bija uzkrājusi pieredzi sistēmas analīzē un to daļēji apguvusi. Svarīgi, ka 1988.gadā radošie cilvēki jau bija iekšēji konsolidēti un guvuši plašu, varbūt pat līdz tam nepieredzētu atbalstu tautā ar saviem darbiem, piemēram, ar Ojāra Vācieša paaudzes pārrāvumu literatūrā, kad sabiedrībā atkal tika reabilitēts rakstīts vārds. Tā jau bija cita pasaule un līdz ar to — cita Padomju Savienība salīdzinājumā ar 1953. un 1964.gadu. Kosmisko lidojumu ēra arī šaipus dzelzs priekškara nenovēršami bija reabilitējusi Einšteina relativitātes teoriju, ģenētiku, kvantu mehāniku un citas "buržuāziskās zinātnes", bez kurām PSRS nevarētu sasniegt modernu attīstību kosmosā un kaut vai militārā jomā. Domāšana bija vaļā.
Tātad — daudz kas bija savādāks, un mūsu intelektuāļu domāšana neatpalika no pasaules, lai arī kā mēs brīžiem velti kaisītu sev pelnus uz galvas un žēlotos. Neatpalika tie, kas paši negribēja atpalikt. Mēs 1988.gadā kāpām plēnuma tribīnē arī Ojāra Vācieša poēmas Einšteiniāna iedvesmoti, kura Ivana Drača atdzejojumā kļuva par karogu Ukrainā, savukārt par mūsu karogu uzvijās latviski tulkotais Čingiza Aitmatova romāns ... un garāka par mūžu diena ilgst. Vai līdz ar to es gribu teikt, ka mūsdienu radošie darbinieki skaidri neapzinās, kas notiek ar mūsdienu pasauli, Eiropu un Latvijas valsti šodien? Nebūt ne. Un tomēr apmulsums ir liels, jo pasaule ir cita un jauna. Ja amerikāņu gudros kā zibens ir pārsteidzis finanšu iestāžu sabrukums cits pēc cita "te un tagad", tad tas ir sējis mazvērtības kompleksus arī šeit, tikko dzimušajās un atjaunotajās valstīs, kas par visu nelaimju pestītāju uzskatīja brīvo tirgu, demokrātiju un Ameriku. Kā tad tā — pat amerikāņi, mūsu guru un skolotāji, cieš no neparedzamām stihijām, tāpat kā cieta 90.gadu sākumā, kad pēkšņi un nepareģoti sabruka vesela globāla padomju sistēma ar lielo impēriju priekšgalā? Un vai viņi maz to vēlējās?
Ar padomju Latvijas apstākļiem nesalīdzināmās neatkarīgās Latvijas Republikas situācija acīmredzot arī no šīs tribīnes liks meklēt, kas ir Latvija šobrīd un kādas ir jaunās briesmas un izaicinājumi, kas ir tas optimisms, kurā balstīties. Bels toreiz ar pravietisku pārliecību runāja par jaunas dzīves slieksni. Nu šis slieksnis ir pārkāpts, un mēs visi esam iekšā jaunajā dzīvē. Juridiski šī ir pēctecības Latvija, praktiski — pilnīgi jauna ar visu kara un pēckara mantojumu plecos. 1988.gada problēmas bija (komunistiskā) autoritārismā pāraudzis (boļševistisks) totalitārisms, cenzūra, pārpludināta latviešu tauta (gluži kā Staburags), nenormāla industrializācija, valodas un nacionālo ideju atklāta un slēpta apkarošana, nerēķināšanās ar ekoloģisko situāciju, jauniešu padarīšana par karakalpiem svešās teritorijās, slēgta robeža, viltota vēsture, nacionālā nihilisma sēšana un latviešu valodnieku apsaukāšana par buržuāziski nacionālistiskajiem endzelīnistiem.
Šodien viss ir citādi. Cita ir arī jaunā inteliģence. Tagad mēs visi dzīvojam demokrātijā, atklātā sabiedrībā, brīvi, pēc pašu gribas ievēlam savu valsts pārvaldi, parlamentu, ietekmējam valdību, pārvietojamies pa pasauli, rakstām un runājam, ko gribam, paši aizstāvam un paši postām dabu, paši un brīvprātīgi dodamies militārajās operācijās, ilgojamies pēc bezmaksas ārstēšanas un nožēlojam latviešu inženiertehniskās domas sagrāvi. Visu darām paši. Tātad — līdzības ar padomju laiku nekādas. Un tomēr — nespējam atminēt mūsu problēmu un katastrofu noslēpumu Brīvajā un Neatkarīgajā. Un, ja nespējam, tad čukstam — to jau Brisele, to jau Maskava, to jau Vašingtona, to jau zemes uzpircēji no Vācijas, dāņu cūkkopības fermeri, kuģu sagriezēji no kautkurienes, kosmiskie cukurbiešu aizliedzēji, Kjēza no Itālijas, Pētera Pirmā piemineklis, Jaunais vilnis, Svētā Jura lentes no caralaikiem, Helovīns galu galā...
* * *
Sveiciens jums no 1. un 2.jūnija plēnuma runātājiem, organizētājiem un klausītājiem, un novēlu jūsu teiktajam dziļu atbalsi sabiedrībā, tautā, valdībā, bet visvairāk — katram sevī.
Arī šis plēnums notiek "pēdējā brīdī", kad mūs gan vairs nepārtauto, bet, kad mēs paši pārtautojamies, aizvien biežāk runājam valodā ar pieaugošu rusicismu pārņemšanu ne tikai jēdzienu lietošanā, bet arī teikumu konstrukcijās. Pēdējais brīdis patiešām ir klāt. Valodu vismazāk kropļo ierindas cilvēki tautā, visvairāk klerki, politiķi, valstsvīri.
Noslēgumā atļaujiet man atkal būt dzejniekam un atkārtot vienu dzejoli, ko esmu rakstījis pirms daudziem gadu desmitiem:
Būtvainebūtgaitā
viens ir jautājums —
kāpēc un kā vārdā
jāpastāv ir jums.
Būtvainebūtgaitu
izšķirs tas, kas tic,
ka šo zemi labāk
nespēs veidot cits.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.