Kā iziet no krīzes 2009.gadā

Pirmkārt, attīstītajās valstīs finanšu krīzes kulminācija droši vien jau ir aiz muguras. Vēl ir saglabājušās "mīnas" — no neizdibināmām saistībām kredītriska apdrošināšanas darījumos (CDS) līdz slēptiem zaudējumiem bilancēs —, taču vissmagākās dienas ar iesaldētiem finanšu tirgiem un prātam neaptveramām procentu likmēm, ko ieguldītāji prasa par riskantākiem vērtspapīriem, iespējams, ir beigušās. Otrkārt — un diemžēl — finanšu krīze ir pārvietojusies uz jaunattīstības valstīm. Šķērsojot robežas, krasie kredītportfeļu pārdalījumi un dzīšanās pēc drošākiem aktīviem rada ne tikai finanšu, bet arī maiņas kursa krīzes. Pievienojiet tam produkcijas izlaides kritumu attīstītajās valstīs, un jūs redzēsiet, kā jaunattīstības valstis tagad cieš gan no augstākas maksas par kredītiem, gan no eksporta pieprasījuma samazināšanās. Treškārt, attīstītajās tautsaimniecībās trieciens labklājībai un vēl vairāk jaunas Lielās depresijas rēgs licis cilvēkiem un firmām krasi ierobežot tēriņus. Viņi ir ne vien pārskatījuši savus izdevumu plānus, bet daudzos gadījumos atlikuši pirkumus, gaidot, kad beigsies neskaidrība. Tā rezultāts ir krass kopprodukta un nodarbinātības kritums, kas pastiprina bažas par nākotni un vēl vairāk samazina tēriņus. Politika krīzes laikā Tagad pievērsīsimies politikai. Ja mans notikumu raksturojums ir pareizs, pareizā politika ir vienkārša. Pirmkārt, iepriekš veiktie finanšu sistēmas "remonta" pasākumi ir jāuzlabo un jānostiprina. Smagākajās krīzes dienās oktobrī cerību stars bija nobiedēt valdības, lai tās rīkotos finanšu frontē. Centrālās bankas dāsni nodrošināja likviditāti. Taču valdības drīz aptvēra, ka galvenais jautājums ir maksātspēja. Tās apņēmās īstenot programmas, kuru mērķis ir aktīvu iepirkšana (lai attīrītu finanšu institūciju bilances), rekapitalizācija (lai pārliecinātos, ka maksātspējas gadījumā tās varētu darboties un turpināt kreditēt) un garantijas (lai pārliecinātu deponentus un dažus investorus, ka viņu līdzekļi ir drošībā). Šo pasākumu pamata arhitektūra tagad ir izveidota, taču izpildījums bieži vien notiek juceklīgi. Mācību, ko deva iepriekšējās banku krīzes visā pasaulē, varēja apgūt ātrāk. Peripetijas dažās programmās, it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, samulsinājušas tirgus un likušas privātajiem investoriem palikt malā un nogaidīt, kamēr noskaidrosies politika, pirms ieguldīt savu daļu finanšu institūcijās. Es nešaubos, ka mācīšanās no pieredzes rezultātā novedīs pie sakarīgām programmām. Taču laiks ir zaudēts. Otrkārt, valstīm, kurās veidojas tirgus ekonomika, jāpalīdz pielāgoties finanšu krīzei. Tas nav tikai jautājums par to apgādi ar likviditāti, lai tās vienkārši varētu saglabāt savus maiņas kursus plašas kapitāla aizplūdes apstākļos. Daudzi investori, kuri vēlas aiziet, kādu laiku neatgriezīsies, un valstīm jāpieņem šis fakts un attiecīgi jāpielāgojas. Dažos gadījumos tās var to izdarīt pašas, tāpēc tām ir nepieciešams tikai atbalsts ar likviditāti, lai izvairītos no maiņas kursa sabrukuma un dotu iespēju pielāgoties. Citos gadījumos kapitāla aizplūde vienīgi pasliktina jau tā grūtās situācijas. Šīm valstīm vajag vairāk nekā tikai likviditāti vien; tām vajadzīga finansiālā palīdzība nepieciešamo pielāgošanās korekciju veikšanai. Vai pienācīgi palīdzības pasākumi tiek veikti? Jā un nē. Dažās valstīs galvenās centrālās bankas nodrošinājušas piekļuvi likviditātei ar mijmaiņas līniju starpniecību. Starptautiskais Valūtas fonds no savas puses ir radījis jaunu likviditātes struktūrvienību, kas dod iespēju valstīm, kuras atbilst prasībām, pieprasīt un saņemt līdzekļus ar maziem vai nekādiem priekšnoteikumiem. Pagaidām ar šiem izkārtojumiem ir pieticis. Taču likviditātes nodrošināšana jābalsta uz saskaņotākiem un visaptverošiem pamatiem. Rūpes par valstīm, kurām nepieciešama lielāka palīdzība, ir dabiska Starptautiskā Valūtas fonda funkcija. Vairākas valstis jau saņēmušas līdzekļus saskaņā ar kreditēšanas programmu. Var pamatoti bažīties, ka pieejamie līdzekļi tiks iztērēti, pirms būs beigusies krīze. Ko var darīt valdības Treškārt, valdībām jāveic pasākumi pret kraso kritumu patēriņā un pieprasījumā pēc investīcijām. Bez stingras politikas ir pārāk viegli domāt par biedējošiem scenārijiem, kuros nomāktā ražošana un grūtības finanšu sistēmā baro viena otru, vēl vairāk samazinot kopprodukta apjomu. Tāpēc valdībām ir būtiski svarīgi likt skaidri saprast, ka tās darīs visu iespējamo, lai novērstu šo krituma risku. Vai tās to var ticami izdarīt? Atbilde ir — jā. Tā kā procentlikmes jau ir zemas, monetārās politikas manevrēšanas telpa ir ierobežota. Taču fiskālajai politikai telpa ir plašāka, un tāpēc valdībām nekavējoties jāizdara divas lietas. Pirmkārt, valstīm, kur to atļauj budžeta stāvoklis un valsts parādu līmenis, fiskālā politika ir jāpadara izaugsmi daudz veicinošāka. Mēs — Starptautiskais Valūtas fonds — uzskatām, ka pasaules mērogā ir iespējams un vēlams fiskālais stimuls, kas līdzinātos 2% pasaules kopprodukta. Visbeidzot, un tas ir tikpat svarīgi, valdībām jādara zināms, ka apstākļu pasliktināšanās gadījumā izaugsmi stimulējošāka fiskālā politika turpināsies. Vienīgi ar šādu solījumu cilvēkiem un firmām radīsies pārliecība, ka mēs neesam ceļā uz Lielās depresijas atkārtošanos, un viņi atkal sāks tērēt. Ja šāda politika tiks īstenota, esmu stingri pārliecināts, ka līdz 2009.gada beigām, ja ne ātrāk, pasaules ekonomika sāks atgūties no krīzes. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate