Tomēr ir izteicieni, kas ekonomiskās politikas izklāstā mulsina, un liekas, ka finanšu ministrs nolēmis šai ziņā pārspēt sava bosa priekšteča aicinājumu «saspiesties kā pingvīniem». Proti, Vilks mudina mūs visus «sasparoties», lai inflācijas līmenis nākamgad nepārsniegtu 2% līmeni.
Kā mēs varētu sasparoties? Labticīgi izvērtējot, prātā nāk tikai daži varianti. Pirmais - ļaudis Latvijā apzināti mazāk tērē, lai mazinātu pieprasījumu. (Atvasinātais variants - lai mazinātu pieprasījumu, «sasparojamies» un aizbraucam no valsts.) Izklausās jocīgi, it sevišķi, ja ņem vērā, ka preču/pakalpojumu cenu kāpumu būtiski ietekmē ārēji faktori.
Otrais - preču/pakalpojumu ražotāji un tirgotāji samazina savu apetīti, cenas nepaaugstina un ir gatavi strādāt ar minimālu vai vispār bez peļņas. Cerēt uz šādu patriotisku sasparošanos nav tālredzīgi.
Kādi vēl varianti? Laikam jau ar mundro darbības vārdu ministrs aicina līdzpilsoņus gatavoties un pieņemt kārtējos budžeta izdevumu samazinājumus. Jo nodokļus vēl paaugstināt nedrīkst - tad kāroto inflācijas līmeni nesasniegt. Parasti vārds «sasparoties» nozīmē kādus jaunus darbus, kaut ko produktīvu, nevis papildu mazohismu.
Un kāds būtu sasparošanās mērķis? Māstrihtas kritēriju ievērošana un iesoļošana eirozonā. Skaidrs. Tomēr Vilkam gribētos rekomendēt cilvēkiem saprotamāk paskaidrot, kāds būs šīs sasparošanās labums iedzīvotājiem, ja neskaita cita izskata banknotes makos. Lētāki kredīti? Saldāks miedziņš bez kreņķiem par devalvāciju? Mazāki izdevumi, pārsūtot Latvijā palikušajiem citur Eiropā nopelnīto? Jebkurā gadījumā, ja sabiedrībai liek priekšā vēl vienu ekonomikas «saspiešanu», tad vajadzētu rūpīgāk pārdomāt, kā šo vingrinājumu pamatot latviešu valodā.