"Diemžēl tas notika tajā laikā, kad sabruka Padomju Savienība, un jaunās neatkarīgās Latvijas laikā Godmaņa valdība visu to kompleksu, ar kura palīdzību mēs varētu ražot zāles, noveda līdz nullei," stāstīja zinātnieks par laiku, kad tika izgudrots leakadīns. Zāles viņš nosauca savas sievas vārdā, kuru sauca Leokādija. Tagad par tā ražošanu interesējas kāds uzņēmējs, kurš nodibinājis savu farmaceitisko firmu.
"Presē nesen parādījās ziņa par pēdējo mūsu pretvēža preperāta izstrādni, kuru pasūtīja angļi. Pēc tam šo projektu nopirka dāņi, kuri daļu pārdošanas teritorijas savukārt pārdeva citiem, par to iekasējot kādus 350 miljonus," uz jautājumu, vai esat miljonārs, atbild I.Kalviņš.
"Latvijai, redziet, ir viena mendele – tā netic pati sev. Nevienu te neinteresē ne zinātne, ne inovācijas. Savulaik izglītības un zinātnes ministrs Jānis Vaivods panāca, ka ar likumu nosaka – izgudrojums pieder autoriem, proti, izgudrotājiem. Tas nozīmēja, ka izgudrotājs var gūt labumu no sava izgudrojuma. Kādam palika žēl – nauda iet garām valsts kasei! Valsts, piedodiet, neko nedarīja, lai veicinātu un patentētu izgudrojumus, bet nu likumā ierakstīja, ka par publisko naudu veiktie izgudrojumi pieder valstij. Bet kas ir valsts? Ministru prezidents? Ministri? Kurš būs tas, kurš patentēs, un kas par to maksās? Un tā nu izgudrojumus tagad vienkārši iemet miskastē!. Ivars Godmanis jau to savulaik izdarīja, atceldams patentlikuma darbību. Tā atcelšana nozīmēja visu izgudrotāju tiesību nulles fāzi. Nevienam nekas nepieder, visi visu var izmantot par brīvu. Nezinu, kāds bija Godmaņa mērķis, atņemot zinātniekiem visus infrastruktūras objektus, kas bija saistīti ar inovācijām. To visu atņēma un privatizēja, un valsts no šī darījuma saņēma labi, ja vienu miljonu latu. Tagad tā ir firma Grindex, kas ir plaukstošs uzņēmums. Gods, kam gods, Grindex mums maksā par mildronātu, kas ir nozīmīgākā Latvijas intelektuālākā eksportprece. 2008.gadā mūsu izstrādāto produktu eksports no Latvijas bija ap 100 miljoniem dolāru."
Viņš uzskata, ka zāļu radīšana valsts budžetu papildinātu par miljardiem. Viņš stāsta, ka katrus piecus gadus valdība pārskata zinātnes prioritāros virzienus un arī valsts programmas, kā rezultātā zinātnes prioritāte nomainīta uz nosaukumu Veselība. "Rezultāts – zāļu izstrādes finansējums, ja tāds vispār būs, tiks samazināts četras reizes. Pēc zāļu izgudrošanas gada laikā jāsāk to patentēšana, pretējā gadījumā tiesības uz to izgudrošanu tiek zaudētas. Taču patents maksā labu naudiņu – 250 000 latu. Esam nospiesti uz ceļiem, tāpēc faktiski mūsu izgudrojumiem ir ūtrupes cena," saka I.Kalviņš.
Zinātnieks teic, ka par Latvijas zinātnieku problēmām ir padzirdējuši ārzemnieki, kas labprāt gribētu tikt pie jauniem projektiem. "Mūsu iepriekšējie kontraktpētījumi par Alcheimera slimības ārstēšanas līdzekļiem pasūtītājiem jau nes miljardus. Tomēr mūsu valdītāji netic, ka zāļu izstrāde Latvijā vispār ir iespējama. Jaunākās paaudzes preperāti, kurus esam radījuši kopā ar kolēģiem ārzemēs jau ir trešajā klīniskās pētniecības fāzē ES un ASV. Ja jau mūsu valdītāji domā, ka mēs neko nespējam, kāpēc tad ārzemnieki mums pasūta pētījumus? Pilnīgi skaidrs, ka ir jāatjauno mūsu institūta eksperimentālā bāze. Ja to atjaunojam, mēs varam uzturēt visu Latvijas zinātni. Latvijai jāizšķiras, vai tā vēlas savu zinātnieku potenciālu izmantot vai arī ne."
Viņš arī neslēpa, ka igauņi viņu aicina strādāt pie sevis. "Viņi aicina mūs doties uz Igauniju – esam maza nācija, mums gaišu prātu maz, dosim visu ko gribat, arī nauda ir. Man jāsāk domāt, cik tad ilgi es šeit varu lūgties, lai valsts paskatās uz zinātnieku pusi ," intervijā jautā I.Kalviņš.