Mākslas zinātniece Kristīne Ogle izpētījusi jezuītu mākslas un arhitektūras mantojumu
Vienu dienu — privātstundas latīņu valodā, otru — darbs ar arhīvu materiāliem, nākamajā dienā — atkal poļu valodas privātstundas un atkal urbšanās arhīvos, "līdz raibs iet gar acīm". Aptuveni šādā režīmā pēdējos četrus gadus dzīvojusi mākslas zinātniece Kristīne Ogle, gluži kā detektīve dzīdamās pakaļ kādam uznirušam pavedienam Lietuvā, Polijā un Maltā. "Īss, bet intensīvs periods," viņa raksturo laiku, kas veltīts disertācijai Societas Jesu ieguldījums Latvijas arhitektūras un tēlotājas mākslas mantojumā. To izdevis Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas vēstures institūts. Societas Jesu (Jēzus biedrība) Latvijā darbojusies laika posmā no 1592. līdz 1820.gadam ordeņa Polijas asistentes Lietuvas provinces sastāvā. Pētījums jau paspējis iemantot nozares profesionāļu cildinošu vērtējumu.
Atnes gaismu Oksfordai
"(…) pateicoties Kristīnes Ogles darbam, izbraukāju Latviju pilnīgi citādi iekrāsotām acenēm. Saredzēju Cēsis jaunā gaismā, pasēdēju vecajā hercogistē un kasīju galvu par Kurzemes naudas iedarbību un lietu sakritību, dižojos Skaistkalnes paēnā, iepazinos ar Indricas, Pušas, Ambeļu un Rogaižu nostūriem.
Un atklāju, cik stūrains mans skats uz mūsu vēsturi dažkārt ir bijis," savu atklāsmes prieku slejā (Diena, 1.VII) neslēpj kultūras vēsturnieks Jānis Krēsliņš. Kā K.Ogle pati saredz sava darba nozīmi? "Paši nezinām un citi nezina," Kristīne piekrīt Krēsliņa norādītajai skata stūrainībai. Kā spilgtu piemēru mākslas zinātniece atstāsta situāciju, kad kolēģi — prominenti Oksfordas XVIII gadsimta mākslas vēstures pētnieki, kas savu tēmu pārzina līdz sīkākajai detaļai, Latvijas mākslas mantojumu saista labi ja ar jūgendu un skaistām meitenēm un nezina tālāk par Krievijas mežu robežām. K.Ogles rādītie Skaistkalnes baznīcas attēli (spilgtākā jezuītu mākslas liecība) likuši profesoriem izsaukties "jūs atnesāt mums gaismu!" un apjēgt, kādas mākslas vērtības slēpjas kā pētnieciskas intereses objektā līdz šim ignorētajā Latvijā. Mākslas zinātniece norāda, ka jezuītu mākslas mantojumu pieņemts saistīt tikai ar baroka estētiku, kas nav precīzi, jo tajā novērojami arī lieliski renesanses, rokoko u.c. stilu paraugi. K.Ogle ir pārliecināta, ka "tās ir vērtības, par kurām jārunā".
Ietiecās visās sfērās
Sākotnējā iecere bijusi izpētīt visus reliģiskos ordeņus, bet ātri vien kopā ar LMA Mākslas vēstures institūta kolēģiem sapratuši, ka tas ir neiespējami. Tēma sašaurināta līdz Jezuītu ordeņa mākslas mantojumam vienkārša iemesla dēļ — bija visvairāk saglabājušos liecību. Līdz tam K.Ogle bija uzrakstījusi maģistra darbu Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīca. Latviešu ainavu glezniecība līdzās sakrālajai mākslai ir viņas otra profesionālā mīlestība. "Purvīša skolnieki bija kā mana ģimene, ar viņiem cēlos un gūlos," atceras K.Ogle, kas pašlaik pati ir docente Latvijas Mākslas akadēmijā. Viens no galvenajiem dzinuļiem bija — izprast, kāpēc vairākums cilvēku, uzzinājuši par viņas pētījuma tēmu, saviebj skābu seju? "Jezuītisms. Pirmā reakcija — lamu vārds, bez komentāriem," atceras K.Ogle. Pārsteigums bijis, ka līdzīgi reaģējuši arī kolēsģi — vienaudži ārzemēs, kuriem nevarētu pārmest padomju mantojuma uztveres izkropļojumus. Pabeidzot pētījumu, autorei šķiet, ka izpratusi saknes šai negatīvajai attieksmei. "Ordeņa specifika paredz ārkārtīgi lielu aktivitāti, ar kuru viņi centās ietiekties visās dzīves sfērās, arī politikā. Jezuītu uzstādījums bija — Dievs nav iesprostots baznīcas telpā," skaidro K.Ogle. Līdz ar to jezuītu ordeņa brāļi centušies būt klāt visur, kur vien cilvēki pulcējas, vienlaikus iemācoties vietējo ļaužu valodu un cenšoties viņus izprast līdz kaula smadzenēm. "Tas bija gan viņu spēks, gan vājums," uzskata mākslas zinātniece, piebilstot, ka cilvēki, kas cenšas politiku veidot pēc mūžības likumiem, nekad nav bijuši cieņā. Otrs iegansts: negatīvo pieredzi, iespējams, vairojusi arī jezuītu retorika.
"Šodien tā bieži šķiet liekvārdīga un ļoti naiva," spriež mākslas zinātniece. Iesākot pētījumu, Kristīnei Oglei ar šo tēmu nav bijušas nekādas īpašas attiecības. Viņa salīdzina sevi ar kārtīgu protestantu, kuram, ieejot katoļu baroka baznīcā, no izkāpinātā, teatrālā krāšņuma gribas bēgt prom. Četru gadu laikā viņa ir sapratusi, cik tā ir skaista un gudra valoda, kurā slēpjas milzīga loģika. "Mēs tikai vairs neprotam to lasīt," vērš uzmanību mākslas zinātniece.