Domāju, ka skatītāji nesaprot, jo nav atrodama oficiāla institūcija vai amatpersona, ar kuru kā ES demokrātisku principu sistēmā dzīvojošai un strādājošai personai būtu bijusi iespēja runāt. Divu gadu laikā, izmantojot atklātas demokrātiskas metodes — izsūtot sešas oficiālas vēstules augstākajām amatpersonām (Ministru prezidentam I.Godmanim, bijušajam Ministru prezidentam A.Kalvītim, satiksmes ministram A.Šleseram, bijušajam ekonomikas ministram K.A.Kariņam, bijušajam finanšu ministram O. Spurdziņam, bijušajam Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdētājam A.Berķim, esošajam valdes priekšsēdētājam Ā. Kleckinam), tiekoties ar iesaistītajām institūcijām — Satiksmes ministriju, Konkurences padomi, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju un NRTP ar lūgumu pievērst uzmanību digitālās TV jautājumiem, rodas secinājumi — nav reālas personas, kura atbild! Kam tad īsti adresēt konkrētos jautājumus!? 2007.gada janvārī tika paziņots par darba grupas veidošanu digitālās TV ieviešanai Latvijā. Darba grupa tika izveidota, bet pēc tam likvidēta, tā arī nenotiekot nevienai sanāksmei, iepriekš neziņojot. Atbilde un komunikācija ir cieņas jautājums. Ja tāda nav pret oficiālu saraksti, tad kāda var būt valsts ierēdņu amatpersonu cieņa pret savas valsts iedzīvotājiem? Nerodas iespaids, ka digitālā TV būs ieguvums Latvijas skatītājiem. Aplūkojot citu ES dalībvalstu gatavību pārejai uz digitālo TV un tehnoloģisko risinājumu izvēli, skaidri iezīmējas dažādas attīstības fāzes. Nemeklējot piemērus nekur tālu, — Igaunija pāreju uz digitālo televīziju sāka no Roņu salas, kur 31. martā tika izslēgta analogā televīzija un sākta digitālās televīzijas pārraide. Tomēr, piedaloties konferencēs un semināros dažādās ES dalībvalstīs, kurās tiek skatīti jautājumi par digitālās TV ieviešanu, aizvien skaidrāk iezīmējas tendence — Latvija tiek iekļauta starp Centrālās un Austrumeiropas valstīm (Bulgārija, Rumānija, Slovēnija u.c.), nodefinējot esošo situāciju kā "ierobežota pāreja/neskaidra situācija".
Kas ir kas!
Latvijā par pāreju no analogās apraides sistēmas uz digitālo TV ir atbildīga Satiksmes ministrija (SM). Ministrijas izstrādātajā koncepcijā minēti trīs galvenie TV programmu izplatīšanas veidi: zemes ciparu televīzija (DVB – T), satelīta ciparu televīzija (DVB – S) un kabeļu ciparu televīzija (DVB – C). Dažas valstis kā risinājumu jau izvēlējušās kombinēto risinājumu — zemi, kabeli un satelītu. Latvijas valsts kā tehnoloģisko risinājumu ir izvēlējusies zemes ciparu apraides ieviešanu, kaut izstrādātajā koncepcijā minēti visi trīs iespējamie tehnoloģiskie risinājumi. Ikvienam valsts konkrētajam lēmumam, pamatojoties uz analogo TV izslēgšanu, ir jābūt saskaņā ar ES direktīvu.
Valsts nostāja – neizpratne
Laikā, kad no valsts puses nav skaidras nostājas un aktivitātes, rodas vairākas neskaidrības. Kā notiks digitālās TV ieviešana atlikušajā laika posmā, kas ir trīs gadi? Vai izvēlētais zemes risinājums ir labākais ekonomiskais risinājums laikā, kad jau pastāv digitālā satelīta risinājums? Vai kombinētais risinājums zeme/satelīts/kabelis nav visekonomiskākais un ātrākais risinājums? Ja valsts atļauj uzņemties vadību privātajam sektoram, tad koncepcijā nepieciešams precīzāk definēt nostāju — pāreju realizē valsts vai privātais sektors. Patlaban tas nav skaidrs. Mēs esam pārliecināti, ja pašreiz patērētājiem jautātu, ko viņi saprot ar vārdu "digitālā TV", atbilde būtu skaidra — skandāls ap Kempmayer un digitalizācijas afēru. Sabiedrībai nav bijusi pieejama informācija par pāreju no analogās apraides uz digitālo. Ko no tā iegūs patērētājs un valsts? Kas mainīsies, un kā šis process norisināsies?
Periods sarūk...
Vēlme ieviest digitālo TV izskanēja pirms vairākiem gadiem, tomēr virzība uz priekšu nav notikusi. Satiksmes ministrija izveidoja darba grupu, taču tā tika likvidēta. No atbildīgajām institūcijām nav skaidras atbildes un rīcības plānu, kas liek šaubīties par projekta ieviešanas izstrādāto shēmu un liek aizdomāties par vienu no demokrātijas būtiskākajiem principiem — atklātību. Veids, kādā bija plānota digitālās TV ieviešana un pašreizējā situācija, ir kā neskaidras vīzijas turpinājums un aizvien lielākas shēmas komplicēšana. Informācijai no valsts jābūt neitrālai un jāapskata visas trīs digitālās TV alternatīvas. Nevar tikt veicināts un subsidēts viens konkrēts izplatīšanas veids. Kāpēc publiskajā telpā pieejamā informācija ir tikai no atsevišķiem privātuzņēmējiem, kas izsaka gatavību ieviest digitālo TV, bet valsts nav skaidri definējusi, KĀ notiks ieviešanas process, līdz ar to arī esošie pretendenti, būdami gatavi to darīt, savā ziņā atduras pret neziņu par turpmāko attīstības scenāriju? Būtībā nepieciešama vien atklāta diskusija, rūpīga analīze, piesaistot ekspertus un nozares profesionāļus, jo viens ieguvums Latvijai jau ir — par piemēru var izmantot citu valstu pieredzes un kļūdas (piemēram, Vācija). Tikai rodas jautājums — kam šādu informāciju nodot un uzticēt? Aizmirsts par skatītājiem, kas vēlēsies skatīties TV, kuriem būs nepieciešams TV ar konkrētiem parametriem, jo jāatceras, ka ieviešana skars ļoti lielu skaitu mājsaimniecību un nedrīkst aizmirst par tālajiem Latvijas rajoniem, tādēļ, ņemot vērā ES noteiktās direktīvas pārejai uz digitālo TV, atrisinājumā jāietver dažādi izplatīšanas veidi.
Slovākijas piemērs
Kā labu piemēru var minēt digitālās TV ieviešanu Slovākijā. Šīs valsts Satiksmes ministrija, izvēloties labāko risinājumu, ņēma vērā neitralitātes principu attiecībā uz konkurenci un tehnoloģisko risinājumu. Slovākijas valdības lēmums ir vienlīdzīgi subsidēt gan zemes ciparu, gan satelīta TV aprīkojumu un paketi tā gala patērētājam, dodot iespēju izvēlēties satelītu vai zemes apraidi kā tehnoloģisko risinājumu tādā pašā cenu līmenī, vadoties no vēlmēm. Tādējādi Slovākijas valdība plāno izslēgt analogo TV un pāriet uz augstākas kvalitātes digitālo TV signālu laika posmā no 2009. līdz 2011.gadam, pamatojoties uz ES direktīvu digitālās TV ieviešanā. Slovākijas valdības lēmums subsidēt satelītu (gan no valsts budžeta, ES fondiem, gan privātā kapitāla) tiem iedzīvotājiem, kam vairs nebūs pieejams zemes ciparu signāls, ir tikai viens no piemēriem, kā pāriet uz jauno apraides veidu.
Cerība
Sarūkot digitālās TV ieviešanai atvēlētajam laikam un pieaugot neskaidrībai arī sabiedrībā, ceru, ka Satiksmes ministrija Aināra Šlesera vadībā un iesaistītās amatpersonas spēs rast risinājumu, kas nav pretrunā ar ES direktīvā noteiktajiem neitralitātes un konkurences principiem, tā ļaujot ikvienam Latvijas iedzīvotājam kā gala patērētājam pieeju digitālai TV un augstas izšķirtspējas televīzijas (HDTV) piedāvātās kvalitātes standartiem!