Kas ir Rietumi?

"Civilizāciju sadursmei", kas pamatos nozīmē "Rietumi pret pārējiem", būtu jāraksturo pasaule, kāda tā ir. Patiesībā "Rietumi" ir gana miglains jēdziens, lai iekļautu tajā plašas teritorijas, neraksturojot to vienojošās īpašības. Tātad, kas tieši ir Rietumi? Ko nozīmē rietumnieciskošana? Kāpēc Japānu uzskata par rietumvalsti, bet Ķīnu ne? Kādu vietu ieņem Šanhaja? Vai Krievija ir daļa no Rietumiem? No šīm neskaidrībām varam secināt, ka Rietumi nav ģeogrāfiska vienība. Tie droši vien radās vispirms kā pasaules uzskats, kad grieķi pirms 25 gadsimtiem uztvēra sevi kā rietumus pretēji persiešiem austrumos. Tā kā kopš tā laika Rietumi ir zaudējuši jebkādu skaidru teritoriālu bāzi, jēdziens "Rietumi" kļuvis par universālu, ne vairs vietēju jēdzienu. Būt rietumnieciskam vai rietumnieciskotam vispirms ir pasaules uzskats, kas nesakrīt ne ar kādu kontinentu, ne ar kādu konkrētu valsti vai reliģiju. Šķiet, ka Hantingtona kļūda bija ietvert Rietumus kaut kādās nacionālās robežās. Taču Rietumu kartes nav. Nekāda karte nevar derēt, kad dažas Āzijas valstis ir rietumnieciskas (Japāna, Taivāna), kad nerietumu grupas (musulmaņi Eiropā) dzīvo it kā Rietumvalstīs, kad dažas Austrumu valstis ir daļēji rietumnieciskotas un dažas Rietumu valstis (Krievija) nav pilnībā rietumnieciskotas. Galarezultātā šķiet, ka definēt Rietumu mentālās robežas ir vieglāk nekā to teritoriālās robežas. Es uzskatu, ka Rietumi ir pasaules uzskats, ko definē trīs fundamentālas iezīmes, kuras nevar tik viegli atrast tā dēvētajās Austrumu civilizācijās: kaislība uz inovāciju, paškritikas spēja un dzimumu vienlīdzība. "Kas jauns?" - šis personiskais sveiciens kopš antīkās Grieķijas laikiem atspoguļo Rietumu mentalitātes būtību. Nerietumnieks tomēr tradīcijas vērtētu augstāk par inovāciju. Taču inovācija kā fundamentāla vērtība izskaidro Rietumu zinātnes izrāvienus salīdzinājumā ar Austrumiem. Tā izskaidro nenovēršamos konfliktus ar konservatīvajām nerietumu sabiedrībām un izskaidro arī to, kas mums būtu jādēvē par "Rietumu rietumnieciskošanu". Rietumi nepārtraukti grauj paši savas tradīcijas, arī reliģijas. Ekonomists Jozefs Šumpēters definēja šo procesu kā "radošu sagraušanu". Šo terminu var attiecināt uz visām Rietumu dzīves jomām. Rietumu konservatīvie uz radošo sagraušanu nav mazāk disponēti par Rietumu liberāļiem: konservatīvie patiesībā ir labi pazīstami kā tradīciju ieviesēji. Ņemsim XIX gadsimta britu premjerministru Bendžaminu Disraeli, kurš izgudroja lielāko daļu it kā senumseno britu monarhijas tradīciju. Inovācija Rietumos šķiet esam nebeidzams, pats sevi pārveidojošs process. Paškritika raksturo Rietumus pat vēl vairāk nekā inovācija. Lielākajā daļā nerietumu civilizāciju, ja ne visās, lepnums un patmīlība izslēdz paškritiku vai vismaz pašu civilizācijas kā tādas kritiku. Īstu musulmaņu vai ķīniešu zinātnieku nevar definēt kā īstu ķīnieti vai īstu musulmani, ja viņš kritizē pats savu pasauli. Rietumos tā nav. Rietumu zinātnieks ir pilnīgi leģitīms, kad viņš piespriež nāvessodu Rietumu vērtībām: nav tāda ķīniešu vai musulmaņu Nīčes, kurš apgalvotu, ka viņa paša Dievs ir miris. Vai ir kāds ķīniešu vai musulmaņu Monteņs, kurš būtu gatavs rakstīt, ka "indiāņu mežoņi" varētu būt gudrāki par mums, kā Monteņs to darīja XVI gadsimta Francijā? Protams, ir jābūt kādam ķīniešu vai musulmaņu Monteņam vai Nīčem, taču viņus neuzskatītu par viņu civilizācijas ceļa zvaigznēm. Paškritika, nevis patmīlība, un kultūras relatīvisms ir Rietumu pasaules uzskata pamatelementi. Tas pats attiecas uz dzimumu vienlīdzību. Tas tā nav bijis vienmēr. Senajās grieķu, ebreju un kristīgajās reliģijās sievietes tika uzskatītas par mazvērtīgākām nekā vīrieši. Taču šis uzskats ir bijis strīdīgs Rietumos gadsimtiem ilgi. Tagad dzimumu vienlīdzība ir kļuvusi par normu. Tas tā nav lielākajā daļā nerietumu civilizāciju. Daži varētu apgalvot, ka dzimumu vienlīdzība ir modernizācijas, nevis rietumnieciskošanas sekas. Tā varētu būt taisnība, taču sieviešu statuss noteikti ir jautājums, kas noliek nerietumu musulmaņus opozīcijā Rietumiem. Ja mēs pieņemam iepriekš minēto "Rietumu" kā pasaules uzskata definīciju, tas atstāj atklātus trīs galvenos jautājumus: vai Austrumus var modernizēt, nerietumnieciskojot tos? Kur mums jāvelk robeža starp Rietumiem un Austrumiem? Vai Rietumi arī turpmāk paliks rietumnieciski? Līdz šim nav reģistrēti nerietumu modernizācijas gadījumi; debates par Āzijas vērtībām, kuras aizsākās Singapūrā, pamatos ir politiskas debates. Āzijas valstis kļuvušas modernas pēc sava pasaules uzskata reorganizācijas inovācijas un paškritikas virzienā. Tas nepadara tās mazāk aziātiskas. Mūsdienu korejieši vai japāņi joprojām ir pilnībā korejieši un japāņi, taču viņi ir tuvāki rietumniekiem nekā saviem priekštečiem. Līdzīgi moderns ēģiptietis vai moderns Saūda Arābijas iedzīvotājs vairāk līdzināsies francūzim vai amerikānim nekā senajam arābam. Vai šāda rietumnieciskošana padara ēģiptieti vai saūdieti par mazāk autentiskiem arābiem? Šādas debates notiek visās Austrumu sabiedrībās, kas noved mūs pie reālas civilizāciju sadursmes: visas sabiedrības mūsudienās ir sašķeltas rietumnieciskotājos un nerietumnieciskotājos. Šī sadursme civilizāciju iekšienē par to, ko nozīmē modernizācija, ir nozīmīgāka par Hantingtona minēto it kā konfliktu starp ģeogrāfiskajām vienībām. Strīds par modernizācijas pamata būtību, kas pazīstams arī kā identitātes krīze, ietekmē arī rietumvalstis. Lielas Rietumos dzīvojošās grupas - gan Rietumu, gan nerietumu fundamentālisti - cīnās pret nebeidzamo rietumnieciskošanas procesu tradīciju vārdā. Daudzi gribētu apturēt šo mašīnu, paslēpdamies aiz ekoloģijas vai identitātes maskas, taču Rietumu sabiedrība, kurā jūs nevarat sākt dienu ar jautājumu "Kas jauns?" vairs nebūs rietumnieciska. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Institute for Human Sciences