Kas notiek, ja sakrusto Šķēli un Šleseru?

Kas būtu, ja Zanders nodzītu pretīgo bārdu. Jauns cilvēks, bet izskatās pēc sūnu veča.

Lasu un smejos par skaistajiem komentāriem! Nu suppper!!! Latvieši ir tāda asprātīga un pirms vēlēšanām viegli aptaurējama tautiņa.Man patīk komiķis Petrosjans ar viņa joku par to,ko cilvēks var sadarīt pa to laiku,kamēr viņam prātiņš ir...nu jā,pakaļā! Liels ir cilvēka pārsteigums,kad prāts nostājas savā vieta,tas ir galvā un atgriežas saprāts! Kas tik viss nav sadarīts pa šo neprāta laiku...Ar mums ir tāpat. Jā,bet kur tad Godmanītis ar savu šoka terāpiju?Derētu viņam pajautāt,kad tā beigsies!Kādreiz jau viņu cieši saistīja ar baumām par krāsainā metāla izvešanu uz ārzemēm! Arī viens no mūsu veiklajiem zeļļiem!

"...ja sakrustotu Š+Š veidotos tāda ššššš-šņācoša skaņa, it kā plūstu ūdens no sabojāta ūdensva, bet nesāksim jauno gadu tik pesimistiski !...."

ja sakrustotu Š+Š veidotos tāda ššššš-šņācoša skaņa, it kā plūstu ūdens no sabojāta ūdensva, bet nesāksim jauno gadu tik pesimistiski !

Lielisks teksts. No kurienes tas ir? Kāda alternatīva? Vai maza valts pret lielu valsti nav analiģiski kā ciems pret valsti (Latvija)? Kuram gan ir šaubas, ka Vienotība ir nespejnieki, bet "godīgāki" un, ka AŠ2 piemīt visas labās īpašības izņemot valstiska domāšana un kaut 3 % intelektualitātes. Mazā valstī, iespējams, ir iespējama demokrātija (kā šveicē, - referendumi par katru nopietnāku jautājumu, kas var attiekties uz visiem pilsoņiem). Sākumam derētu ļoti labi izglītoti un neuzpērkami žurnālisti un platforma, kas tos sargātu - tātad jau divus gadus pirms vēlēšanām elemetārās diskusijās tiktu skaidri izgaismota attiecīga kandidātu kapacitāte. ..lai gan, kapēc gan mazu valsti nevarētu pārvaldīt tik pat vienkāršā formā kā lielu pilsētu. Rīga ir lielāka par Latviju (enerģiski, ekonomiski uc).

Tad Zanders sanāk :)!

piekrītu vēlējumam

Faces.

Ja šos abus sakrosto iznāk = KRETĪNI kubā =

Saubos, ka no diviem garigiem un fiziskiem kropliem kaut kas var labs iznakt? Vienigais ieguvums vinu parosanas reizem ir tads, ka no vineiem nedzimst vinu kropli pecteci.

Māri, tev derētu izlasīt zemāk iekopēto rakstu, lai tu mazāk muldētu pa tukšo un nepūderētu smadzenes, kas nevienam neko neizsaka un neiesaka šoreiz: „DEMOKRĀTIJA” BEZ GRIMA *** Liberālās demokrātijas pamatlicēji centās izveidot ideālu sabiedrību. Cik iespējams viņi ņēma vērā iepriekšējo demokrātiju vājās vietas. To starpā – izstrādāja dalītas valsts varas struktūras teoriju, lai decentralizētu varu un nepieļautu tās uzurpāciju. Tālāk – ierobežoja vēlētās valsts varas pilnvaru termiņu tādēļ, ka beztermiņa valdīšana automātiski pārtop par diktatūru. Lai paredzētu un neitralizētu visas briesmas, vesela plejāde visgudrāko ļaužu godīgi strādāja pie liberālās demokrātijas teorijas. Un tomēr jaunās valsts konstrukcijas radītāji nevarēja pārvarēt galveno šķērsli. Stūrakmens jebkurai demokrātijai ir vēlēšanas. Tautai ir jāievēl valsts vara. Apzināti vēlēt, nevis uzminēt vai izpildīt svešu gribu. Vēlēt – tas nozīmē, no daudziem noteikt labāko. Demokrātija no skaistas teorijas varēja kļūt par realitāti tikai pie noteikuma, ka tauta izdara apzinātu izvēli. Un lūk, ar šo liekas tik vienkāršo un saprotamo punktu demokrāti „nolauza sev kaklu”. Lai skaidri saprastu, kāpēc tas notika un kāpēc nevarēja būt savādāk, apskatīsim mūslaiku demokrātijas teoriju. Demokrātijas teorija apgalvo, ka valstī vara netiek sagrābta ar spēku. Un netiek dota no Dieva. Valsts varu izvēlas pati tauta. Tauta, kā valsts varas avots un apliecinājums, izvēlas pašus cienījamākos, kuriem uztic varu. Lai demokrātija nekļūtu par diktatūru, vara tiek uzticēta uz fiksētu laiku, pēc kura tā tiek nodota nākošajam izvēlētajam. Ja izvēlētais neattaisno uzticību, tauta izvēlas citu. Tā ir demokrātijas būtība. No pirmā acu skatiena – viss saprātīgi. Bet ir viens liels „BET”. Lieta tā, ka, lai veiktu apzinātu izvēli ir nepieciešamas zināšanas. Ne daļējas un virspusīgas, bet gan dziļas zināšanas. Aicinājums vēlēt „pēc sirdsapziņas” liecina – vēlēšanu rīkotāji atzīst faktu, ka tautai nav šādu zināšanu. Bez zināšanām izvēle nav iespējama. Jūs taču neizvēlieties zāles, ja jums nav attiecīgu zināšanu. Pēc iepakojuma skaistuma izvēle nav iespējama tādēļ, ka tā būs iepakojuma nevis zāļu izvēle. Tāpat „ar sirdi” nevar noteikt labāko zinātnisko darbu no diviem pieejamiem, ja nav attiecīgu zināšanu. Ja cilvēku, kuram nav attiecīgu zināšanu, mudinātu izvēlēties, viņš izvēlēsies nevis zinātnisko darbu, bet tā iesējumu; nevis zāles, bet iepakojumu. ...................... Visas tautas vēlēšanas tiek pārvērstas par klaju dumjību – tauta kā bērns, vienmēr dod priekšroku konfekšu papīriņam nevis tā saturam. Tautas izvēle balsojot „ar sirdi”, vienmēr noved pie formas, nevis būtības. ...................... Vēstures pieredze apliecina, ka lielos kolektīvos demokrātija principā nav iespējama. Neatbilstība starp demokrātiju teorijā un demokrātiju praksē ievērota jau sen. ...................... Demokrātiskie principi iespējami tikai mazos kolektīvos. Piemēram, lauku ciematiņā, kur ļaudis var izvēlēties apzināti tāpēc, ka pazīst cits citu nevis no klipiem vai aģitācijas lapiņām, bet gan dzīvē. Viņi zina, ka Ivanovs ir dzērājs un sliņķis, bet Petrovs – nedzērājs un saimniecisks vīrs. Šīs zināšanas ļauj viņiem apzināti ievēlēt ciemata vecāko. ...................... Riņķis ir noslēdzies: tautai nav zināšanu; bez zināšanām nav izvēles; bez izvēles nav demokrātijas. Francijā, Krievijā vai ASV (arī Latvijā – tulkotāja piezīme) nav nekādas demokrātijas. Mīts par demokrātiskām vēlēšanām šajās valstīs ir apzināti meli. ...................... Visu nosaka sistēma. Visu partiju kandidāti ne ar ko neatšķiras cits no cita. Pirmkārt – visas atšķirības ir otršķirīgas, otrkārt – smieklīgas. Vieni paziņo, ka samazinās nodokļus par 0,5% , bet otri apsola to izdarīt par 0,4% (Latvijā pat to neapsola – tulkotāja piezīme). Ja jūs to saucat par izvēli, var vienīgi apskaust jūsu iztēles spējas. Sabiedrībai pārsniedzot kritisko masu, demokrātiskie principi tiek transformēti principiāli citā sistēmā, kurai nav nekā kopīga ar demokrātijas teoriju. Visiem pieejama valsts vara pievelk visdažādākos spēkus. Un vispirms kapitālu, jo vara ir īsākais ceļš uz peļņu. Lai to saņemtu, jāpavedina iespējami lielāks vēlētāju skaits. Tā kā pavedināšanas kampaņa prasa lielus līdzekļus, cīņa par varu iespējama vienīgi starp kapitāla pārstāvjiem. Lai ko arī vēlētāji neievēlētu, kapitāla pārstāvji piepilda visus varas koridorus. Demokrātija pārvēršas par aizsegu, aiz kura slēpjas oligarhi vai plutokrātijas paveids, kas iesaiņoti „brīvības un vienlīdzības” lozungos. Mēģinājumi pārraut apburto loku caur divpakāpju vēlēšanu sistēmu (tas ir – vispirms tiek izvēlēti paši cienījamākie, bet viņi savukārt no sava vidus – varu) arī ne pie kā nenoveda. Praksē viss noveda pie grupējumu rašanās un to cīņu par piekļuvi „barotavai”, portfeļiem un citiem varas kārumiem. ...................... Demokrātija izrādījās par slazdu, bet paši demokrāti par demagogiem, kuri spekulē uz emocijām un vienkāršo ļaužu nesapratni. Lieliski zinot, ka nekādu izvēli ļaudis izdarīt nevar, viņi vienalga mudina tos vēlēt. ...................... Likumsakarīgi, ka no „svētās govs” – demokrātijas barojas ciniski un zemiski blēži, kuri, izņemot naudu, nekam citam nav spējīgi ticēt. Tas, kurš visskaļāk kliedz „par demokrātiju” ir vai nu pilnīgs idiots vai izteikts blēdis. Demokrātija, kura jau vairākus gadsimtus saēd mūsu sabiedrību, tradicionālām valstīm pēc būtības ir tāda pati sveša parādība kā kanibālisms. Tā visām valstīm ir uzspiesta pret to gribu, ar maldīgiem priekšstatiem, manipulācijām ar apziņu un tendencioziem faktu sagrozījumiem. Zem tiesību un brīvību izkārtnes, demokrātija rada labvēlīgus apstākļus visu veidu netiklībai. Veids kā tā sagrauj sociālās dzīves pamatus precīzi atkārto vēža šūnu darbību, aprijot organismu. ...................... Problēma ir acīm redzama un neviens to nenoliedz. Bet tās risināšanas vietā, sākas piemērošanās šai problēmai. Operējot ar iepotētiem šabloniem, demokrāti stūrgalvīgi apgalvo, ka visas nelaimes ir sliktu valsts pārvaldes mehānisma „darbinieku” dēļ, tas ir – sliktu ierēdņu un valsts apzadzēju dēļ. Nomainot sliktos ierēdņus pret labiem, situācija uzlabosies. Tauta ar prieku uztver šos „vērtīgos padomus” un atkal iet vēlēt „godīgos”. Bet pēc kārtējām vēlēšanām situācija ne tikai neuzlabojas, bet gluži pretēji – kļūst arvien sliktāka. Pēc katrām vēlēšanām pieaug korupcija un netikumība. Ir laiks valsts iestādēs izkārt kukuļu cenrāžus. Bet cilvēki kļuvuši tik totāli dumji, ka nevar izveidot sakarību starp vēlēšanām un savām nelaimēm vienā ķēdītē un izdarīt secinājumus. Vēsture vairakkārt pierādījusi: dodoties vēlēt pašus labākos, tauta noteikti ievēlēs pašus sliktākos. Demokrātiskajās vēlēšanās katrā ziņā uzvar paši rūdītākie blēži. Demokrātiskas vēlēšanas lielos kolektīvos – tas vienmēr ir lielāko blēžu vēlēšanas. Ap šo darbību vienmēr ir intriga ar provokācijām vienam pret otru. Vienkāršiem ļaudīm rodas iespaids, ka sliktie kandidāti neļauj ievēlēt labos. Visu partiju līderi paziņo, ka, lūk, tauta tāpēc dzīvo slikti, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas. Rezultātā tautas intelektuālā un emocionālā enerģija tiek novadīta pa maldu ceļu. Raganu medības novērš uzmanību no demokrātijas konstrukcijas principiālā defekta. Neviens nevēlas ņemt vērā, ka lielos kolektīvos reālas vēlēšanas nav iespējamas. Platons uzskatīja, ka sabiedrībā kur cilvēku skaits pārsniedz piecus tūkstošus, demokrātija neizbēgami pārvēršas par plutokrātiju. Vislielākā kļūda ir tā, ka cilvēki galveno vainu neredz sistēmā, kura ģenerē blēžus un valsts apzadzējus, bet gan pašos blēžos un valsts apzadzējos, tas ir – sistēmas produktos. Reti kurš ir spējīgs aizdomāties, ka tos radījusi sistēma. Ja novāc vienus valsts apzadzējus, sistēma radīs citus – tieši tādus pašus. ...................... Cilvēki kļuvuši gluži kā akli. Neviens neredz to, ka visās demokrātijās problēmas līdzīgas viena otrai kā dvīņi. Visās „brīvajās” valstīs krītas dzimstība un tikumība, aug mirstība, narkomānija un citi netikumi. Acīm redzami, ka cēlonis jāmeklē nevis ierēdņu kvalitātē, bet gan konstrukcijas kvalitātē, bet ļaudis kā apmāti soļo pa tukšu lozungu apli. .................... Valsts varas demokrātiskas vēlēšanas ir visspēcīgākais līdzeklis jebkuras valsts vājināšanai un sagraušanai. Demokrātijā cīņa par varu pārvēršas par cilvēku apziņas manipulācijas tehnoloģiju cīņu. Faktiski vēlēšanu sistēma veic kadru selekciju, pielaižot „pie stūres” tikai tos, kuru solījumi ir visticamākie. Šāds vadošo kadru komplektācijas princips nozīmē, ka visus noteicošos posteņus ieņem cilvēki ar plēsoņas psiholoģiju. Apzinoties savas varas ierobežoto laiku, viņi centīsies paņemt iespējami vairāk, bet dot iespējami mazāk. Varu viņi nekad nesapratīs kā nastu vai veidu kā kalpot tautai un Tēvzemei. Vēlēšanās uzvarējušiem vara vispirms ir „barotne” – resurss, kurš ļauj viņiem risināt materiāla un ambicioza rakstura jautājumus. *** Fragmentiem virsrakstu devis tulkotājs. No DELFIEM, 2012, 09.04.2008 10:51

BET,KAS BŪTU,JA SAKRUSTOTU ŠĶĒLI,ŠLESERU UN ZANDERU,TAS GAN BŪTU INTERESANTI.

Kalvīti, Tu mūsu darba devējs un trekno algu maksātājs- nu kā gan tā iznāca, ka riebīgie pareksieši un skaudīgie latvieši pasaulē izraisīja krīzi, pie kuras "gāze grīdā" nu nemaz nebija vainojama? Kur tagad Tava brašā pazode un gudrās šaurās actiņas?

Es par PLL . Treknajos gados bija labi un to panāca Kalvītis. PLL pārvarētu krīzi, no kļūdam mācītos un Latviju izceltu saulītē. Ārzemju bankām šiverēt zaļo gaismu deva Repše- premjers, Dombrovskis -fINANŠU MINISTRS. vIŅI IR TIPISKI ĀRZEMJU VASAĻI

kritušos nesit,ja kas.Tev nav ko ēst/