Tāpēc būtu ļoti svarīgi atbildīgi izanalizēt, kādas sekas Latvijai kopumā radītu ieteiktā lata vērtības samazināšana.Izsvērusi, pēc kādiem principiem darbojas nelielas, atvērtas, no eksporta un importa atkarīgas ekonomikas; kā darbojas finanšu tirgi; cik svarīga iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir uzticība naudai, Latvijas Banka ir izvēlējusies noteiktu politiku, to pamatojusi, paskaidrojusi sabiedrībai un to īsteno. Savukārt ļaudis, kam par šo sfēru atbildības nav, par to publiski runā kā pie kafijas tases – kā par šo un to, par lata devalvāciju kā vienīgo risinājumu agrāko gadu neizdarībām. Nav skaitļu, argumentu un piemēru – tikai apgalvojumi: būtu labāk, ja devalvētu. Cilvēki nervozē, zaudē līdzekļus, skraidot uz valūtas maiņas punktiem, bankām; lata rezerves un reizē latu daudzums apgrozībā mazinās, lata procentu likmes aug, sadārdzinot aizņēmējiem kredītus, kas kopumā vēl vairāk samazina Latvijas tautsaimniecības aktivitāti.Finanšu sfēra balstās uzticībā - jo tās mazāk, jo vairāk tās trūkums tiek iecenots naudas cenā jeb procentu likmēs. Par tik nopietnām lietām runājot, atbildības aspektu ir vērts atcerēties katram, kam dota iespēja uzrunāt daudzus cilvēkus.
Uz kādiem jautājumiem neatbild raksta autors?
Katram lasītājam droši vien rodas savi jautājumi devalvācijas ieteicējam.
Pensionāri, mazatalgotie, bērnu pabalstu saņēmēji vaicās – kāpēc lai mēs zaudētu lielu daļu savu ienākumu devalvācijas rezultātā? Latvijai nav energoresursu, tāpēc importējam daudzas izejvielas, un kā maza valsts nesaražojam un nesaražosim ikdienas iztikai vajadzīgo. Devalvācijas dēļ dārgāki kļūs mājokļa izdevumi, tai skaitā apkure, medikamenti, preces bērniem, liela daļa pārtikas. Arī maize, jo vai tad, importēto graudu cenām devalvācijas dēļ kāpjot, vietējais audzētājs tās pārdos par veco cenu? Turklāt pēc degvielas un minerālmēslu cenas pieauguma par autora minētajiem 30%? Rūkot patēriņam, bankrotējot uzņēmumiem un augot bezdarbam, ienākumi budžetā mazināsies. Arī pensiju izmaksas var tikt apdraudētas. Kas kompensēs devalvācijas dēļ pieaugošos komunālos maksājumus un no kādiem avotiem? Kā ir ar atbildību par šiem cilvēkiem?
Arī 85% kredītņēmēju jeb 200 tūkstoši mājsaimniecību, kam hipotekārie kredīti ir eiro, bet ieņēmumi latos, noteikti vaicās – kas viņiem palīdzēs, kompensēs 30% kredīta maksājumu sadārdzinājumu? Kas par to atbildēs?
Uzņēmumi – kā mazāki, tā lielāki – arī vēlētos zināt, kādēļ tiem būtu jāmaksā par eiro ņemtajiem kredītiem 30% vairāk? Un ko darīt tiem daudzajiem, kam šāds saistību pieaugums nozīmētu tūlītēju maksātnespēju? Latvijas tiesu sistēma vienkārši nespētu izskatīt milzīgu skaitu maksātnespējas gadījumu vienlaikus. Turklāt jebkurš bankrots nozīmētu arī papildus bezdarba pieaugumu, nostādot aizvien vairāk ģimeņu neapskaužamā situācijā, vēl vairāk noslogos sociālo budžetu. Kas par to atbildēs?
Eksportētājam būtu jāprasa – vai es tiešām iegūšu no devalvācijas? Vai ir ieguvuši kaimiņi ES un citviet – tie, kuru valūtas vērtības pazeminātas vai kritušas finanšu tirgos? Krievijā eksports gada laikā kritis par 25%, Lielbritānijā par 12%, Čehijā par 18%, Ungārijā par 16%, kritums bijis arī Polijā un Ukrainā. Nav gaidītā eksporta kāpuma pēc šo valūtu krituma, kaut pagājuši vairāki mēneši, pusgads. Tātad problēmas sakne visticamāk nav valūtā, bet gan eksporta struktūrā. Ko Latvija eksportē un ko pašlaik pērk (nepērk) mūsu partneri. Bet, atgriežoties pie matemātikas – ja importētās iekārtas un izejvielas vien, kas nepieciešamas ražošanai, tai skaitā eksportam, pārsniedz eksporta kopapjomu – vai tautsaimniecības mērogā paliek kāds daudzmaz vērtīgs ieguvums no devalvācijas? Ja importa cenas strauji un nekavējoties pieaug, ko teiks mūsu uzņēmumi par to, ka iekšējā tirgū devalvācijas dēļ pirktspēja kritīs vēl zemāk un zemāk?
Investors noteikti vaicās – kā lai ticu valstij, kas nepilda solījumus? Kāpēc lai es ieguldītu Latvijā, ja skaidri redzams, ka būs milzu grūtības to atpelnīt? Galvenā problēma, ko atkal un atkal uzsver ārvalstu investori un kāpēc projekti Latvijā tiek atlikti, ir – neskaidrība, nevis izmaksas vai darbaspēka trūkums, pat ne ekonomikas lejupslīde. Arī tā ir atbildība: par Latvijai secen gājušām investīcijām, neradītām darba vietām, nesaņemtiem budžeta ieņēmumiem.
Noslēdzošs jautājums devalvācijas ieteicējam – vai viņš būtu gatavs kalna galā iekustināt akmeni, zinot, ka pakājē mīt cilvēki? Devalvācijas raisīts uzticības kritums latam, Latvijai, bankām, inflācijas kāpums būtu līdzvērtīgs lavīnas nogruvumam kalnos – viens iekustināts akmens līdzi nestu daudzus, mazus un lielus. No šī otrā, uzreiz nepamanāmā efekta beigu beigās zaudētāji būtu visi – uzņēmēji, darba ņēmēji, bankas, budžets un pensionāri.
Ko vajadzēja darīt citādi?
Jautājums par pagātni neizšķirs šodienu, bet precīza pagājušo gadu notikumu izvērtēšana gan var palīdzēt saprast, kā rīkoties (vai nerīkoties) uz priekšu, kā neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem.
Kā jau autors to min, centrālās bankas un valdības mērķi straujās izaugsmes gados tiešām atšķīrās, bet galvenais – atšķīrās rīcība. Latvijas Bankas mērķis bija cenu stabilitāte, droša, ilgtermiņā uzturama izaugsme - kā rezultāts būtu bijusi zema un stabila inflācija, eiro ieviešana 2008. gadā, kas būtu ļāvis mums daudz stabilāk justies pašlaik, un radītu stabilu pamatu tautsaimniecības attīstībai ilgtermiņā.
Jau kopš 1993. gada visām Latvijas valdībām bija skaidrs, ka Latvijai kā mazai atvērtai ekonomikai stabila valūta ir drošas un stabilas attīstības pamats. Igaunijā un Lietuvā to parlamenti ar likuma spēku noteica fiksētu, nemainīgu kronas un lita kursu, vienlaikus atbilstoši nosakot, ka budžetam jābūt sabalansētam. Tātad ekonomiskā līdzsvara noturēšanai jāizmanto budžeta svira, veidojot sabalansētu budžetu, bet straujas izaugsmes gados – budžetu ar pārpalikumu, kā tas bijis Igaunijā, kuras kredītreitings tagad ir par piecām pakāpēm augstāks, kas dod igauņiem iespējas jebkurā brīdī aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos bez EK, SVF starpniecības. No „treknajos gados” veidotiem uzkrājumiem Latvijai būtu daudz vairāk iespēju stimulēt šobrīd rūkošo ekonomiku.
Pēc pievienošanās ES valdībām, vismaz vārdos, bija skaidrs mērķis – ieviest eiro. Diemžēl kārdinājums dzīvot pāri saviem līdzekļiem saglabājās, sākoties naudas milzu ieplūdēm - ES struktūrfondiem, komercbanku kredītiem milzīgos apjomos, atveroties darba tirgum pārējā Eiropā un ieplūstot ārzemēs strādājošo mājup sūtītajai naudai. Latvijas valdības nevienu gadu tā arī nesasniedza sabalansētu budžetu, nerunājot nemaz par budžetu ar pārpalikumu. Tas prasīja tālredzību, izšķirīgu rīcību, prasmi strādāt kopā ar sociālajiem partneriem. Tā vietā valdības gāja vieglo ceļu – dot, ko prasa, pelnot ātru popularitāti, neieklausoties Latvijas Bankas brīdinājumos par ekonomikas pārkaršanu un tās sekām.
Ko darīja Latvijas Banka: cēla procentu likmes latiem, banku rezervju normu – un nepārtraukti, kopš 2004.gada, mudināja valdību darīt acīmredzamo: netērēt lieki un nedzīvot uz parāda, ieviest pretinflācijas plānu, ar saprātīgu nodokļu un nodevu politiku un citām svirām palīdzēt bremzēt kreditēšanu un nekustamā īpašuma burbuli. Kas notika? Plāns nāca ļoti vēlu, citējot tā laika amatpersonas, bezdeficīta budžetu "nevarēja atļauties", Latvijas ekonomikai tika pieiets "radoši", bija jāskatās, "kas notiek uz ielas, dzīvē" un "jāgāzē grīdā", nevis "jāpielūdz cipari". Kopš 2003.gada līdz 2008.gadam budžeta apjoms pieauga par 4 miljardiem latu jeb gandrīz 2,8 reizes! Valdība kā lielākais darba devējs strauji cēla algas, tādējādi liekot to darīt arī uzņēmējiem un graujot to konkurētspēju, kā arī pati nepārtraukti audzējot inflāciju.
Un tagad, tā vietā lai labotu šīs kļūdas, nāk ieteikumi sagraut uzticību un valūtas sistēmu - ar devalvāciju, sekojošu jaunu inflācijas vilni, jauniem uzbrukumiem šādas valsts valūtai un tad - nākamo devalvāciju!? Devalvācijas rezultātā sapnis par eiro ieviešanu 2012., vēlākais 2013.gadā būtu izsapņots uz ilgiem gadiem. Tāpēc, apzinoties savu atbildību, A.Šķēles ieteiktos eksperimentus ar latu Latvijas Banka neveiks.
Bet tas nav viss, ko piedāvā devalvācijas ideju autori: vienlaicīgi tiek diskutēts par nodokļu iekasēšanu eiro, par vienpusēju eiroizāciju. Tas novestu pie vēl lielākas neuzticības nacionālajai valūtai – latam, pie lielākas starptautiskas izolācijas. Protams, par to var atļauties „atbildīgi” spriest, kamēr par to nav jāuzņemas nekāda atbildība…
Kas jādara nekavējoties?
Turpinot dzīvot pa vecam, tērējot nenopelnītus līdzekļus – ap 40 miljonus latu ik dienas -, Valsts kasē nauda var izsīkt jau gada otrajā pusē. Ir vajadzīga valdības stingra rīcība budžeta grozījumu veidošanā, lai Latvijai būtu pieejama kārtējā starptautiskā aizdevumu daļa. Ņemot vērā situāciju gan pasaules finanšu tirgos, gan Latvijā, pašreiz starptautiskā aizdevumu saņemšana ir vienīgais reālais valstij pieejamais finansējums. To nesaņemot, valsts budžeta izdevumus nāktos griezt vēl ievērojami vairāk – par aptuveni 1,5 miljardiem latu, kas visticamāk skartu arī tās sociālās grupas, par kuru ienākumu noturēšanu līdzšinējā līmenī ir panākta vienošanās. Zustu arī jebkāda iespēja izmantot ekonomikas attīstības stimulēšanas pasākumus, kas ir nepieciešami, lai Latvija tiktu laukā no ekonomikas krituma bedres. Bez starptautiskā aizņēmuma ciestu arī uzņēmumu jau tā niecīgās aizņemšanās iespējas - uzņēmēji nespētu turpināt nodrošināt sava biznesa uzturēšanu, nerunājot par attīstību.
Tādējādi valdības stingra rīcība valsts budžeta grozījumu veikšanā uz tādiem nosacījumiem, kādi paredzēti, lai saņemtu starptautisko aizdevumu, ir vitāli svarīga. Valdībai ir iespēja izvēlēties, kuru ceļu iet: samazināt patreizējos izdevumus par 600 miljoniem, saņemt aizdevumu turpmākai valsts funkciju finansēšanai un algu izmaksām naudā, vai rudenī, kad naudas Valsts kasē nebūs – norēķināties talonos. Vēl nav par vēlu izšķirties.