“Ārkārtīgi grūti ir tagad skatīties atpakaļ, kāds varētu būt bijis pareizais solis. Absolūti nepretoties? Zaudējumi droši vien būtu mazāki. Ap simt tūkstošiem kara laikā aizgāja bojā, 172 tūkstoši latviešu varētu būt trimdā. Šie milzīgie zaudējumi it kā ir tāpēc, ka mēs piedalījāmies. Man liekas, ka mazāk mēs būtu zaudējuši, ja nebūtu gājuši. Izvešanas tāpat būtu bijušas, bet vīriešu jaunā paaudze būtu saglabājusies. Kārlis Sebris reiz man stāstīja, ka 1945. gada maijā Rīgā jauns latviešu vīrietis bijis retums – kas bija izvairījušies no vācu armijas, tos tūlīt paņēma Sarkanajā armijā”, norāda V.Lācis.
Viņš gan atgādina, ka pēc boļševiku terora gada latviešu tautas vairākums uzskatīja, ka mums jāpalīdz vāciešiem sakaut Sarkano armiju, “gan jau tad rietumnieki sakaus prūšus”.
Diemžēl neesot viennozīmīgas atbildes, vai šāds latviešu tautas vairākuma domu gājiens Latvijas valstij ir nācis par labu vai par ļaunu: “Arī es esmu to pārdomājis, ar bezmiegu cīnoties, jo nervi jau nav tik stipri, lai gan 20 kilometru vēl noeju bez pūlēm. To jautājumu jau 1943. gadā Bolderājā ar virsniekiem pārrunājām. Pēc Staļingradas kaujas sapratām, ka ir milzīga dilemma – karš ir zaudēts, un mēs esam viņu sabiedrotie. Bet ko tad vajadzēja darīt 1941. gadā, kad cerēja, ka vācieši iedos mums kaut kādu neatkarību vai autonomiju? Sevišķi tiem, kam piederīgie gāja bojā un kam bija naids? Neiet? 1941. gada 14. jūnijā aizveda 390 zīdaiņus, un tikai četri atgriezās. Mēs taču to zinām. Atradām nomocītos sašķaidītām sejām, mana mamma gāja uz Centrālcietumu apskatīt. Tās taču bija šausmas. Zaudējām 35 tūkstošus cilvēku nepilna gada laikā. Ja mēs neko nedarītu, terors atkārtotos. Atkārtojās jau arī. No 1945. līdz 1950. gadam apcietināja 110 000 cilvēku.”