Laila Pakalniņa: Sveiks Latvijā, mazuli!

Turklāt jums ir izvēle — par tādu pašu cenu iegādātais G36 šaus daudz lēnāk, toties aptverē ietilps 48 lodītes. Šai ziņā jums tiešām ir izvēle. Atšķirībā no bērna, kuram ne vien nekad nav bijis ļauts izvēlēties piedzimt tādiem vecākiem, kas atbalsta rotaļu ieroču iegādi, vai tādiem, kas nekad nebūs pierunājami nopirkt pat vismazāko pistolīti. Bet vēl vairāk — vispār nav bijusi iespēja izvēlēties, kam piedzimt. Taču bērni šai zemē vienmēr ir tikuši šķiroti. Būt leģionāru vai izsūtīto bērnam bija slikti. Būt komunistu bērnam bija labi. Turklāt būt strādnieku bērnam noteikti bija labāk nekā būt inteliģences pārstāvju bērnam. Būt ticīgu vecāku bērnam nebija labi. Bija arī neoficiāli, bet tāpēc ne mazsvarīgi standarti — cik pazīstami ir tavi vecāki, cik lietderīgas ir viņu pazīšanās. Diemžēl Latvijā bērni pēc izcelsmes pareizības tiek šķiroti joprojām. Tā Ģimenes svētkos, kas tika rīkoti gan par valsts, gan pašvaldības budžeta līdzekļiem, uz balvām varēja pretendēt tikai tādas ģimenes, kurās ir laulāti vecāki un vismaz trīs bērni. Turklāt Ainars Baštiks, kurš nu jau vairāk nekā piecus gadus ir bērnu aizsargāšanas monopolists Latvijā (ministra krēslu viņš aizņēmis, kamēr vien pastāv Bērnu un ģimenes lietu ministrija un vēl pirms tam, kamēr darbojās īpašu uzdevumu ministra sekretariāts), tik ļoti aizrāvies ar LPP lozungiem par tradicionālo ģimeni, ka par nepilnām jeb nestandarta ģimenēm aizrunājies jau tik tālu: "Tur parādās dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas bankrotējuši savās attiecībās." Šis teikums pat tad, ja tas tika veltīts tikai kādai konkrētai situācijai, kādiem konkrētiem "bankrotējušiem" bērniem (bet varbūt — jo vairāk tāpēc), skaidri liecina, ka Baštiks nav tas cilvēks, kurš drīkst vadīt bērnu lietas Latvijā. Kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vismaz trešdaļa Latvijas bērnu tad sanāk apriori neveiksminieki — neaug tradicionālās ģimenēs. Turklāt, pat ja pieņem, ka Baštikam, šādi izrunājoties, šoreiz nav izdevies aizskart nevienu māti vai tēvu, kuri vieni paši audzina savus bērnus, bet bērniem, kam nav abu vecāku, neviens par viņu nolemtību nav pastāstījis, BĢLM, turpinot pareizā ģimenes standarta propagandu, noteikti atklās Latvijā ļoti daudz lieko, nepareizo un atstumjamo cilvēku. Lai saprastu, cik greizi var noiet, ja kaut kas tiek definēts par pareizu, bet viss pārējais — par nepareizu, nemaz nevajag piesaukt pagājušā gadsimta šausmas (kaut gan arī tās nedrīkst aizmirst). Vajag vienkārši paskatīties apkārt. Nākamnedēļ Linda un Arturs stāsies tiesas priekšā. Viņi nebija tālu no tradicionālās ģimenes standarta. Laulība gan nebija oficiāli noslēgta, taču viņi audzināja jau divus bērnus. Kamēr Arturs vienu nosita, bet Linda nesauca ārstu, līdz viņas trīsgadīgais dēliņš mokās nebija miris. Līdz Ģimenes svētku standartam vēl tikai viena bērniņa pietrūka Olafa ģimenei. Taču divu puišeļu tēvs, Latvijas armijas sapieris gāja bojā Irākā. Un ne Lindas zīdaini — iespējamā slepkavas bērnu, kura tēvs, visticamāk, sēdēs cietumā, ne Olafa dēlus (nosaucot viņus par varoņa bērniem, tēvu mēs viņiem neatdosim), ne kādu citu bērnu Latvijā Baštikam nav tiesību nosaukt par "dzīvei neveiksmīgiem cilvēkiem". Neskatoties uz to, ka veiksmes šiem bērniem vismaz kādu brīdi ir pietrūcis ļoti. Turklāt tieši tāpēc, ka visiem ne vienmēr veicas, vismaz amatpersonām Latvijā būtu jāsaprot, ka pilnīgi aplam ir bērnam sacīt: "Pasaki — kāda ir tava ģimene, un es pateikšu — kas no tevis izaugs." Tieši otrādi ja vispār kaut kā ir attaisnojama Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pastāvēšana, tad tikai tāpēc, lai katram mazulim, kurš piedzimst Latvijā, vismaz šīs ministrijas ierēdņi varētu sacīt: "Sveiks Latvijā! Tu šai valstij esi ļoti vajadzīgs, un mēs darīsim visu, lai tu izaugtu neatkarīgi no tā, kādiem vecākiem tu esi piedzimis!"