Laila Pakalniņa: Zaudētāji

Bet arī tāpēc, ka 334 520 cilvēku sestdien apliecināja, ka netic valdības solījumiem uzlabot dzīvi Latvijā. Šo vēlētāju aktivitāti nosaukt par zemu (piemēram, Dzintars Jaundžeikars to pasteidzās izdarīt vēl tad, kad referendums nebija beidzies) ir liela bezatbildība. Jo pat tiem, kam cilvēks, kas ir spiests izdzīvot ar mazu pensiju, ir tikai statistiska vienība, bija jānodreb jau pēc pirmās referenduma stundas. Latgale, kas atbilstoši vēlētāju visaugstākajai aktivitātei, uz Latvijas kartes vistumšāk iekrāsojās jau astoņos no rīta un tāda palika līdz pat vakaram, tādējādi pierādot, ka šis, salīdzinot ar jebkuru iepriekšējo, tik tiešām ir izmisuma referendums. Sestdien Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā, kur tika atspoguļota balsotāju aktivitāte, faktiski tika uzzīmēta Latvijas nabadzības, turklāt vairs nepanesamas nabadzības karte. Premjerministrs Ivars Godmanis pirms referenduma klāstīja, ka "valdība jau darījusi veco ļaužu ienākumu palielināšanai, cik vien tas bijis iespējams, neapdraudot pensiju sistēmu un budžeta stabilitāti", un norādīja, ka "jautājums ir ne tikai par vēlmēm, bet arī par iespējām", tomēr cilvēki gāja uz referendumu un teica: "Es ar savu pensiju nevaru izdzīvot." Jo izdzīvošanu, kā zināms, grūti saistīt ar untumainu vēlmi - cilvēks vai nu var izdzīvot, vai neizdzīvo. Tāpēc vairāk nekā 300 000 tādu cilvēku, kas neieklausījās pirmsreferenduma argumentos par budžeta un valsts sagraušanu, par to, ka referendums ir "akls šāviens uz dullo debesīs" (Labklājības ministre Iveta Purne), un nenoticēja, ka valdība palīdzēs viņiem izdzīvot jau šoziem, un tādu, kas ar viņiem solidarizējas, ir nevis vienkārši liels, bet katastrofāli liels skaits (tiem, kam tā nešķiet, var ieteikt iedomāties kaut vai desmito daļu no šiem cilvēkiem uz ielas). Turklāt referenduma dienā izplatītā informācija, ka valdību veidojošo partiju politiķi sola ņemt vērā tautas viedokli (tāpat kā pēc 2.augusta referenduma par Satversmes grozījumiem), nu jau būtu uzskatāma par ņirgāšanos. Tiesa, mainījusies ir vismaz premjerministra retorika. Tagad Godmanis beidzot ir sapratis, ka referendums ir noticis būtībā ar pamatotu prasību pēc cilvēka cienīgas pensijas un "referendumā paustā nepārprotamā nostāja palielināt pensijas ir taisnīga". Žēl tik, ka tā dēļ, lai valstsvīra galvā sāktu dzimt šādas domas, referenduma rīkošanai ir jāiztērē kādi divarpus miljoni, tā vietā, lai tos, piemēram, izmaksātu pensijās. Taču ne jau tikai šos miljonus varas partijas ir pazaudējušas šīs vasaras referendumos (pieminot vēlmju attiecību pret budžeta iespējām, nekādi nav iespējams aizmirst, cik valstij izmaksājušas koalīcijas bailes no pensionāriem, nesarīkojot abus referendumus vienā dienā). Pazaudēta ir arī krietna pašcieņas daļa. Lai cilvēki neuzdrošinātos paust savu viedokli, viņiem tika draudēts ar drupu kaudzi Latvijas vietā. Ja pārāk liels pilsoņu skaits aizies nobalsot par savām tiesībām, varu pārņems krievi un tiks iznīcināta 18.novembra republika, bet ja pārāk liels pilsoņu skaits aizies nobalsot par lielākām pensijām sev un saviem līdzpilsoņiem, tiks sagrauts arī šīs valsts budžets. Ņemot vērā, ka tieši komunikācijas kļūda ir vienīgā kļūda, ko varas partijas līdz šim savā darbībā ir bijušas spējīgas atzīt, šāda veida kļūdas labojums, kurā par argumentu kļūst draudi, ir jāatzīst par īpaši oriģinālu. Taču grūti novērtēt, kas ir oriģinālāk - tas, ka varas pārstāvji, tajā skaitā arī augstas amatpersonas, draud ar valsts sabrukšanu gadījumā, ja referenduma iznākums nebūs viņiem izdevīgs, vai tas, ka šie pārstāvji ar savu personīgo piemēru aicina pilsoņus neizmantot savas demokrātiskas valsts iekārtas garantētas tiesības piedalīties tautas nobalsošanā. Tagad tikai atliek iedomāties, ko koalīcijas pārstāvji teiks tad, kad vēlētāju aktivitāte viņiem personīgi būs nepieciešama, teiksim, pašvaldību un Saeimas vēlēšanās. Vai pietiks ar to, ka, piemēram, Gundars Daudze vai Andris Bērziņš paziņos, ka šoreiz piedalās un tāpēc visiem jāpiedalās? Ja abu šīs vasaras referendumu sakarā vispār ir iespējams runāt par zemu aktivitāti, tad tikai attiecībā uz cilvēkiem, kas balsoja pret. Turklāt abos gadījumos šo cilvēku skaits bija ļoti līdzīgi mazs: 18 875 jeb 3% pirmajā referendumā un 11 803 jeb 3,4% otrajā referendumā. Un par to atbildīga noteikti ir valdošā koalīcija. Lai no kuras puses uz šo rezultātu skatītos, par varas partiju uzvaru šos skaitļus nosaukt ir ļoti grūti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīm partijām jārēķinās ar to, ka savus vēlētājus tām nāksies meklēt drīzāk jau starp tiem, kas balsoja pret, nevis par, un pavisam noteikti starp tiem, kas grib piedalīties savas valsts dzīvē, nevis sēdēt mājās.