Laila Pakalniņa: Ziemas piedāvājums

Bet ja nu šajās dienās vēl bija palicis kāds ziemeļu skaistuma neapžilbinātais, tad ziemas atgriešanos tam nācās akceptēt vismaz vakar, rokot no kupenām ārā vai nu savu auto vai pašam sevi. Tādējādi vismaz pagaidām un kaut uz brīdi mums ir tiesības pasludināt dzejnieku uzvaru (pār politiķiem). Starp 2009.gada prognozēm, ko Dienai bija izteikuši sabiedrībā pazīstami cilvēki, visatšķirīgākās bija dzejniecei un politiķim. Proti, Māra Zālīte teica: "Būs balta ziema un visi kalni pilni ar slēpotājiem. Tad būs skaists pavasaris un priecīgas Lieldienas. Tad nāks vasara ar brīnišķīgi iekoptiem dārziem" utt. Savukārt Aigars Kalvītis prognozēja: "Neko labu mēs nesagaidīsim. Krīze pasaulē tikai pastiprināsies. Īstā krīze mums vēl tikai priekšā" utt. Taču diez vai šo tekstu atšķirības galvenais cēlonis meklējams šo cilvēku profesijā — no tām vairāk būtu atkarīgs, kā cilvēks ar cilvēkiem runā. Taču ne — ko cilvēks cilvēkiem grib pateikt. Vai to, ka priekšā mums visiem ir mūsu vienīgā dzīve, vai to, ka jums būs slikti. Valsts prezidents savā Jaungada uzrunā teica: "Mums ir gudra un uzņēmīga jaunā paaudze — uzņēmēji, pasniedzēji, inženieri un ekonomisti. Nāciet politikā! Jo aktīvāk iesaistīsimies politikā, jo ātrāk mainīsies mūsu valsts." Jā, protams, jaunajai paaudzei būs vien jāiet politikā. Un tas neizbēgami un loģiski notiks, jo pārliecība, ka pie varas ir tie, kuri ir, tikai tāpēc, ka citu mums nav, visiem Latvijas pilsoņiem nemaz nav izdevīga. Taču, ja mūs šobrīd vairāk par to, kad tas notiks, nesatrauks tas, kāds būs šo jauno cilvēku prāts un kāda būs viņu sirds, tad ar visu paaudžu maiņu politikā Latvija netiks tālāk par ideju, ka tāpat jau būs slikti. Varbūt arī tāpēc gribas ticēt, ka šī ļoti skaistā ziema ir atnākusi tāpēc, lai mums visiem būtu labāk, lai cilvēki vēlreiz un vēlreiz pārliecinātos par to, cik skaistā zemē viņi dzīvo. Turklāt, sajūtot, cik ļoti sniegs šogad smaržo pēc bērnības, es priecājos par tiem, kas arī beidzot piedzīvo latviski pilnvērtīgu bērnību ar ziemu un sniegu. Es ticu, ka maza latvieša pasaules izjūtai (un valodai) ir grūti veidoties tikai no mākslīgā sniega Holivudas filmās, kaut tie būtu vai visi Viens pats mājās varianti, kuros ir tāda ziema, ka cilvēkiem sarunājoties nav dvašas mākonīšu. Bet bez īstas ziemas skolas bērnam latviešu dzejas hrestomātija varētu būt vien vārdu virknējums. Piemēram, pirms diviem gadiem šajā laikā mēs mežā lasījām gailenes, pagājušajā gadā devāmies izbraucienos ar riteņiem, bet Ojārs Vācietis raksta: "Gan ar sniegiem, gan ar saliem, gan ar lauskiem skaļš — gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš." Apmēram par to pašu iedomājos kādā ēstuvē, kur jauka, gaišmataina latviešu meitenīte, nu tāda īsta Raiņa Baibiņa, uz to, ka viņas izvēlētās pankūkas diemžēl beigušās, reaģēja ar tekstu: "Po*ui — ņems ko citu." Līdz šim taču droši vien ir bijis faktiski neiespējami šim bērnam ierādīt latviešu valodas skanīgumu, skandējot Blaumaņa dzejoli: "Autiem klāta baltu baltiem, Zeme maigu miegu snauž. Ziemas saule stariem saltiem, Tumšās sila priedes glauž." Bet tagad zemes maigais miegs zem baltajiem autiem ir tik neapstrīdams, ka latviešu valodas iespējai izdzīvot jaunās paaudzes mutē taču vajadzētu vairoties. Diemžēl pagaidām pat kāds Alpos strādājošs slēpošanas instruktors atzīst, ka latviešus pa gabalu atpazīst pēc tā, ka viņi trasi sauc par *uiņu. Taču arī šajā sakarā ziemai ir savs īpašais piedāvājums — iespēja par apmēram desmit reižu lētāku cenu, nekā izmaksā kalnu slēpes, iegādāties distanču slēpes un, pirms doties uz ārzemēm un vērt vaļā muti, aizbraukt uz jūras malu un sakārtot galvu. Latvieši slēpo visur — Alpos, Gruzijā, Amerikā, Kanādā, Indijā utt., taču beidzot latviešiem atkal ir ekskluzīva iespēja slēpot pašiem gar savu jūru. Pa saviem mežiem un savām pļavām. Tā kā ne kaijas, ne zaķīši, ne stirnas, visticamāk, nav šķirstījuši jaunās sezonas slēpošanas apģērbu katalogus, pilnīgi izpaliek nepieciešamība sekot tendencei, kura vērojama kalnu slēpošanas trasēs ,— jo sliktāk brauc (vai vēl nav pat sācis braukt), jo dārgāk tērpjas. It kā jau nevar pamosties un noķert sapni aiz astes. Tas aizskrien kā ķirzaka. Aste paliek. Ar ziemu Latvijā pēdējos gados ir bijis tieši tāpat — vien aste rokā. Bet tagad tā ir te visā savā krāšņumā — netīrītajās ielās, saules piešķaudītajos mežos un vismaz kādu mirkli nebēg prom. Ļauj skolas bērniem izbirt no skolas un iekrist sniegā, un kādam ģimnāzijas audzēknim sajūsmā iesaukties: "A-a*ujennās kupenas!" Bērniem prieks. Atliek vien ticēt, ka ar šo prieku sāksies labais. Tas labais, kura saprašanai daudziem līdz šim varbūt ir pietrūcis tieši latviskas ziemas.