Latvijas ārpolitikas "lielais piecnieks" ir uz viena viļņa

Kādas ir gaidas ārpolitikā no jaunievēlētā Valsts prezidenta Egila Levita?

Tas, ko esam dzirdējuši no viņa intervijās, pilnībā atbilst galvenajiem ārpolitiskajiem uzstādījumiem. Tas, ka par Valsts prezidentu kļūst cilvēks ar diplomātisko, Eiropas Savienības Tiesas tiesneša darba pieredzi, savu redzējumu un ka par premjeru kļūst Krišjānis Kariņš ar Eiroparlamenta pieredzi, veido ārkārtīgi labu iespēju Latvijai izrauties gan starptautiski, gan iekšpolitiski. Pirmais lielais starptautiskais pieteikums būs prezidenta uzruna ANO Ģenerālajā Asamblejā septembrī Ņujorkā. Decembrī būs NATO samits Londonā. Paskatoties iekšpolitiskos procesus kopš Saeimas vēlēšanām un procesus kaimiņvalstīs, zvaigznes ir sastājušās tā, ka Latvija var izrauties reģiona līderos.

Kas par to liecina?

Reģionā ir diezgan daudz pamainījušies gan valdību, gan valsts vadītāji. Vēlēšanas ir bijušas Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Dānijā. Mums ir iespējas dot zināmu impulsu Eiropas Savienības līmenī, izvirzoties līderos jautājumos par ES attīstību, arī vēstures, likuma varas un tiesiskuma kontekstā. Arī Levits teicis, ka Latvija ir daļa no Ziemeļeiropas telpas. Tas ir kurss, par kuru esam labu laiku vienojušies un kas ir jāīsteno. Ārpolitikas īstenošanā iesaistītais piecnieks – Saeima, Valsts prezidents, Ministru kabinets, Ārlietu ministrija un Saeimas Ārlietu komisija – ir uz viena viļņa.

Šajā piecniekā neiekļāvāt eiroparlamentāriešus. Vai Ārlietu ministrija pietiekami izmanto šo potenciālu?

Sadarbība ir laba, varbūt tā nav tik pamanāma, jo nav tādu lielu, graujošu preses relīžu vai paziņojumu. Ļoti gribētu cerēt, ka arī ar jaunajiem Eiropas Parlamenta deputātiem šī sadarbība izveidosies. Pirmkārt, tā ir nacionālo interešu aizstāvība daudzgadu budžetā. Ja iepriekšējo sarunu laikā 2013. gadā bija jāstrādā pie tiešmaksājumiem, kohēzijas fondiem, šoreiz uz budžetu ir jāskatās gan tradicionālo jautājumu, gan jauno prioritāšu izpratnē. Eiropas Savienība daudz vairāk investēs klimata pārmaiņu ekonomikā, jaunu tehnoloģiju radīšanā. Mums ir jāsaka nevis nē, bet jāizvirzās līderos un jāsaka, ka mēs to varam. Arī Kariņa kungs ir sācis aktīvi runāt ar kolēģiem Eiropadomē par to, ka Latvijas ekonomikai, daudzgadu budžetam vajadzētu būt vairāk vērstam uz modernas, klimatu pārmaiņu vērstas ekonomikas attīstību, ne tikai digitālās un IT jomas attīstību. Jā, ik pa brīdim parādās [Tatjanas Ždanokas un Aleksandra Mamikina – red.] mēģinājumi nākt ar rezolūcijām, kas nosoda Latviju par vēstures, nepilsoņu jautājumiem...

...tagad būs Ždanoka, Ušakovs.

Tas būs otrs darbs, kurā Eiroparlamenta deputāti, kas pārstāvēja Nacionālo apvienību un Vienotību, pietiekami daudz un aktīvi darbojās jau šajā sasaukumā. Deva pretsparu. Tas nepazudīs arī jaunajā sastāvā. Trešā lieta – mūsu eiroparlamentāriešu atbalsts kopējās ārpolitikas mērķiem, sevišķi saistībā ar Austrumu partnerību un Ukrainu. Nevajag domāt, ka tikai astoņas balsis, no kurām divas, trīs nebūt nav noskaņotas atbalstīt Ukrainu un Austrumu partnerību, nav ietekmīgas. Sandra Kalniete, Inese Vaidere, Roberts Zīle, kā arī Artis Pabriks un Krišjānis Kariņš vēl kā eiroparlamentārieši ir daudz darījuši. Iveta Grigule bija aktīva Centrālāzijas virzienā. Trīs blokos sadarbība ir, un es gribētu to redzēt arī turpmāk.

Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus, cik viegli būs atrast nākamo Eiropas Komisijas prezidentu?

Tas nebūs vienkārši. Eiropas Parlaments ir daudz fragmentētāks, nekā tas bija 2014.–2019. gada sasaukumā. Koalīcija, kas varētu atbalstīt prezidentu, ir jāveido nevis no divām, bet trim partijām. Kariņa kungs pārstāv Eiropas Tautas partiju grupu, kas ir lielākā grupa parlamentā, šajās sarunās, kas ir ļoti laba iespēja ietekmēt procesus. Svarīgi, lai tiktu ievērots reģionālā līdzsvara princips, – EK prezidentam vai Eiropadomes prezidentam, vai Augstajam pārstāvim ārējās un drošības politikas jautājumos ir jābūt no valstīm, kas pievienojušās ES pēc 2004. gada. Tāpat iestājamies par dzimumu līdzsvaru. Izskatās, ka būs jāmeklē arī līdzsvars starp eirozonas un neeirozonas valstu kandidātiem. Patīk tas vai ne, bet, tāpat kā Latvijas valdību veidojot, arī Eiropas Komisijas sastāvs ir kompromiss starp dažādām partijām.

Jūsu karjeras pakāpienos ir ieplānots ES Augstais pārstāvis ārpolitikā?

Nē, manos karjeras pakāpienos ir turpināt darbu ārlietu ministra amatā. Šeit arī bez manas pieticīgās kandidatūras ir pietiekami daudz cilvēku, kas sevi redz visos iespējamos amatos.

Šobrīd noris tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu. Kādu redzat konflikta atrisinājumu? Ņemot vērā drošības riskus, vai Latvijai būtu jāizvērtē sadarbības projekti ar Ķīnu, kas ir mūsu otrs lielākais tirdzniecības partneris ārpus Eiropas Savienības?

Neredzu neko labu nevienā tirdzniecības karā, jo tie neko labu nedod. Bieži ir vēlme aizsargāt savu tirgu, politiskie vēji ir dažādi, bet es principiāli neredzu nekādu pienesumu. Ķīnas jautājums, kas sevī ietver informācijas tehnoloģijas, 5G internetu un Huawei, pirmo reizi tika vērtēts NATO ārlietu ministru sanāksmē šī gada aprīlī Vašingtonā. Ministri vienojās sagatavot padziļinātu drošības risku analīzi. Kopš esmu ārlietu ministrs [septiņarpus gadus – red.], pirmo reizi redzēju, ka Ķīnas jautājums beidzot tika nopietni apspriests arī Eiropas Savienības Ārlietu padomē. Pirmo reizi, kopš šāds formāts funkcionē, bija darba pusdienas 28 ārlietu ministriem ar Ķīnas ārlietu ministru. Šis jautājums kļūst arvien būtiskāks ES un NATO kontekstā.

Kur ir Latvijas vieta un loma?

Latvija piedalās 17+1 (agrāk 16+1) formātā, ko es redzu kā papildinājumu kopējai Eiropas Savienības ārpolitikai iepretim Ķīnai. Latvijai ir iespēja strādāt pie eksporta palielināšanas ar Ķīnu, kas ir pieaudzis pēdējā gada laikā, ir iespēja attīstīt tranzītu un citus kopīgus projektus, bet šīm attiecībām ir jābūt līdzsvarotām, ievērojot drošības aspektus.