Lauksaimnieciskajai izglītībai ir atkal jābūt prestižai

Ņemot vērā, ka ar lauksaimniecisko darbību var nodarboties visā Latvijas teritorijā, mums ir piemērotas augsnes un salīdzinoši labi klimatiskie apstākļi, turklāt zemkopībā un lopkopībā joprojām ir nodarbināta gandrīz 1/5 no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, būtu vitāli svarīgi lauksaimniecisko izglītību virzīt kā vienu no prioritārajām studiju programmām. Nav arī noslēpums, ka tieši zemniekiem patlaban kājas uz zemes turas daudz stingrāk nekā jebkuram citam ražotājam.Atbalstam lauksaimnieciskajai izglītībai ir jābūt valstiskā līmenī, jo pēdējo astoņpadsmit gadu laikā gan lauksaimniecība kā nozare, gan apgūstamās specialitātes, kas saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu, ir krietni zaudējušas savu prestižu. Savulaik Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) bija viena no populārākajām augstskolām Latvijā, un uz iestājeksāmeniem tur bija ne mazākas rindas kā pie Latvijas Universitātes vai pie toreizējā Politehniskā institūta (tagadējā Rīgas Tehniskā universitāte). Protams, nav korekti salīdzināt divas sabiedriskās iekārtas – vienā par studijām nebija jāmaksā, otrā - pārsvarā gadījumos ir, vienā pēc studiju beigšanas darbs ir garantēts, otrā nav, bet tomēr – tas ir pašu radīts mīts, ka ar lauksaimniecību nevar nopelnīt un tā ir tikai kā izdzīvošanas profesija. Gluži otrādi – tie lauksaimnieki, piemēram, agronomi, kuri LLU vai citur ir apguvuši plaša spektra tehnoloģiju pielietošanu lauksaimnieciskās kultūras audzēšanā, t.i., zināšanas, kurā brīdī un kādiem produktiem piemērot atbilstošākās audzēšanas metodes un līdzekļus, var ļoti labi nopelnīt – gan kā privāto saimniecību vadītāji, gan kā pakalpojumu sniedzēji citiem zemes īpašniekiem.Ja skatāmies globāli pasaules mērogā, tad varam redzēt, ka cilvēku skaits pasaulē tikai pieaug, kas savukārt palielina pieprasījumu pēc pārtikas, taču lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības klāt nenāk. Tas nozīmē, ka nākotnē zināšanas par moderno tehnoloģiju izmantošanu, piemēram, dažādiem minerālmēsliem un augu aizsardzības līdzekļiem, lauksaimnieciskās kultūras audzēšanā, lai iegūtu maksimāli efektīvu ražu, būs ļoti nepieciešamas. Latvijas kvalificētie agronomu pakalpojumi varētu būt pieprasīti ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.Zināmā mērā trūkumi lauksaimnieciskās izglītības sistēmā un valsts vēsā nostāja pret nozari būtiski kavēja lauksaimniecības attīstību pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Kā zināms, deviņdesmito gadu sākumā viena kolhoza un sovhoza vietā radās vairāki desmiti privāto zemnieku saimniecību, kuru īpašnieki, lai gan bija apņēmības pilni strādāt un pelnīt, tomēr nebija ieguvuši atbilstošu izglītību vai smēlušies vajadzīgo pieredzi lauksaimniecisko darbu organizēšanā. Spilgts piemērs tam ir toreiz veiktais pētījums par lauksaimniecībā nodarbināto izglītību, kas parādīja, ka uz 200 tūkstošiem jauno zemnieku saimniecību agronomu īpatsvars ir tikai 1% robežās. Ja jau toreiz mēs būtu lauksaimniecību, tai skaitā ar to saistīto izglītības sistēmu, izvirzījuši kā vienu no atbalstāmajām uzņēmējdarbības jomām – mēs pašlaik atrastos daudz labākā finansiālā situācijā.Neskatoties uz to, ka lauksaimniecība vēsturiski vienmēr ir bijusi Latvijā pamatnodarbošanās, šai nozarei ir pievērsta ļoti minimāla uzmanība – atstājot novārtā lauku infrastruktūru, necīnoties par vienādiem atbalsta maksājumiem no Eiropas Savienības (ES), augstākajā izglītībā par prioritātēm ilgus gadus virzot jurisprudenci un ekonomiku utt. Tā visa rezultātā lauksaimniecība ir krietni zaudējusi savu prestižu, un reti kurš jaunietis izvēlas apgūt agronoma specialitāti.Arī lauku pašvaldības šim jautājumam varēja pieiet daudz citādāk – ar pozitīviem piemēriem motivējot jauniešus izvēlēties palikt savās dzimtajās mājās un pilnveidot vecāku saimniecības. Galu galā Latvijā ir daudz veiksmīgu zemnieku un lopkopju, kuri ne tikai spēj uzturēt savu saimniecību, samaksāt algas un nodokļus, bet arī labi nopelnīt. Interesanti, ka arī lauku tehnikumos, vidējā līmeņa mācību iestādēs, lauksaimnieciskās izglītības apgūšanas iespējas tikpat kā nav, labākajā gadījumā nodrošinot iegūt dārzkopja profesiju.Sekas tam visam ir tādas, ka, piemēram, Somijā, kur ir sliktākas kvalitātes augsnes un bargāki klimatiskie apstākļi, tiek iegūtas daudz kvalitatīvākas graudu un dārzeņu ražas nekā pie mums. Tas ir tāpēc, ka tur viss ir sakārtots valsts līmenī – sākot ar modernām studiju programmām un beidzot ar pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi. Jau saimnieciskā gada sākumā zemniekiem ir noslēgti līgumi un viņi zina, kas, kādu ražu un par cik rudenī iepirks, ar kādām ES subsīdijām var šogad rēķināties u.tml. Respektīvi, ja jaunietis ir nolēmis nodarboties ar lauksaimniecisko biznesu, viņš skaidri zina, kā to sākt un kas viņu sagaida. Latvijas valstij ir jārada tādi apstākļi, lai agronoma profesija atkal būtu prestiža un pieprasīta un lai lauksaimniecībā nodarbinātie saprastu un izjustu nepieciešamību pēc specifiskām zināšanām, jo ar valsts atbalstu un izglītotiem speciālistiem lauksaimniecība var kļūt par galveno tautsaimniecības stūrakmeni.