Rakstnieks Tomass Manns reiz atzina, ka nacisma laiks bija «morāli labs laiks». Tā sprieda cilvēks, kurš drīz pēc Nobela prēmijas saņemšanas bija spiests emigrēt no Vācijas, jo bija starp Hitlera redzamākajiem oponentiem.
Ar šo sentenci Manns, protams, vēlējās norādīt ne tik daudz uz to, ka nacisma laiki bija morāli labi laiki, kā uz to, ka nacisma laiki bija morāli vienkārši laiki. Vienkārši, jo morālās izvēles bija ļoti skaidras: melns bija melns un balts bija balts.
Tāpat varētu secināt, ka okupācijas laiks Latvijā bija morāli labs, proti, morāli vienkāršs laiks. Konflikta līnija bija skaidri novilkta starp upuri - tautu un apspiedēju - valsti. Tā jau nav nejaušība, ka pirmajā radošo savienību plēnumā 1988.gadā teju vai visas runas bija variācijas par vienu tēmu: proti, par to, kādas postošas sekas ir latviešu tautai un latviešu identitātei pēc ilgajiem okupācijas gadiem. 1988.gads bija morāli pat izcili labs laiks – frontes līnija novilkta skaidrāk kā jebkad, un nostāšanās «pareizajā» pusē tev vairs nedraudēja ar nometnēm vai cita veida represijām.
Okupācijas gadi bija morāli vienkārši gadi arī tamdēļ, ka, ja arī ļāvāmies kompromisiem ar varu, ja arī sadarbojāmies ar «nepareizo» pusi, nebija lielu grūtību to attaisnot: režīms taču tāds nežēlīgs varmāka, es tikai maza skrūvīte, kura spiesta izpildīt pavēles; ja to nedarītu, ceļš uz Sibīriju nodrošināts.
Līdz ar neatkarības atgūšanu pēkšņi pazuda gan ierastā konflikta līnija, gan ienīstais, toties ierastais pakļāvējs objekts, gan iegansts gļēvulībai. Ko tagad? Kur meklēt jauno konflikta līniju, jauno sistēmu, kura pareizi sakārtos pasauli gaišajos un tumšajos spēkos? Tika meklēts visdažādākajās vietās – gan sektās, gan partijās, gan turpat pie vecā ienaidnieka – tika meklēts visur, tikai ne tur, kur visas morālās kolīzijas gan sākas, gan beidzas, pat visdziļākajos apspiestības laikos: pie katra indivīda, pie katra individuāla cilvēka atsevišķi. To zināja un ievēroja arī padomju laika disidenti, to skaitā Aleksandrs Solžeņicins, kurš «Gulaga arhipelāgā» rakstīja, ka «...līnija starp labu un ļaunu pāršķeļ nevis vienu valsti no otras, šī līnija neiet caur atsevišķām šķirām vai politiskām partijām – bet caur katra individuāla cilvēka sirdi». Pat vissmagākajos apstākļos ir iespējams nedot savu piekrišanu, ja esi gatavs par to maksāt personīgi.
1988. - plēnuma - gadā situācija valstī bija traģiska un nosaukt vaininiekus nebija grūti, ja tikai netrūka mazliet drosmes. Šos vaininiekus – Staļinu, Molotovu, Rībentropu, Vosu, Pelši u.c. – beidzot varēja nosaukt skaļi, ko lielais vairums runātāju arī darīja. Toties no šodienas skatpunkta raugoties zīmīgi ir tas, ka 1988.gadā bija tikai viena vienīga balss, kura uzdrīkstas norādīt uz to, ka varbūt problēmas cēlonis un vaina nav tikai tur, tajos sliktajos apspiedējos, bet arī mūsos pašos, ka varbūt mēs kā tauta, kā indivīdi arī esam līdzvainīgi? Ka varbūt mēs negribam redzēt, ka tā īstā morālā frontes līnija šķērso katra iedzīvotāja sirdi individuāli?
Šī vientuļā un arī pravietiskā balss ir Pētera Pētersona balss. Pravietiska, jo mainot dažus uzvārdus viņa 1988.gadā teiktajā, mēs nonākam pie, manuprāt, ļoti precīzas mūsdienu situācijas raksturojuma. Atļaujiet man vispirms nolasīt Pētersona sacīto 1988.gadā; tad pievienošu savu versiju, kur mainīti tikai daži vārdi un uzvārdi. Pētersons teica: «Staļinismu mēs še analizējam dziļi. Un tomēr nozīmogotais komplekss – Staļins, Berija, Ždanovs, Molotovs, Višinskis un vēl tur kādi, un tad mūžam taisnīgie, pacietīgie mēs visi. Šī shēma ir mazliet vienpusīga. Nenoliegsim, ka mēs visi bijām....noteikti šī laika un šo procesu līdzgaitnieki. Es teiktu – līdzdalībnieki....Fašisma, kā arī Staļina diktatūras būtība nav meklējama maniakāla varmākas personā, bet gan šī maniaka ģeniāli radītajā klimatā, augsnē, kurā mazi hitlerīši un staļinuki dzimst inkubatoriski miljoniem paši no sevis. Un tieši latviešu tautai šīs perināmās mašīnas siltumpakāpe nebija jāpaceļ līdz paredzētajai normai – cālēni ņipri šķīlās paši no sevis.»
Tagad mūsdienu versija:
Valsts nozagšanu mēs še analizējam dziļi. Un tomēr nozīmogotais komplekss – Lembergs, Šlesers, Šķēle, Kargins, Kalvītis, Gailis, LC, TP, TB, SC, LSDP un vēl tur kādi, un tad mūžam taisnīgie, pacietīgie mēs visi. Šī shēma ir mazliet vienpusīga. Nenoliegsim, ka mēs visi bijām...noteikti šī laika un šo procesu līdzgaitnieki. Es teiktu – līdzdalībnieki. Oligarhu, kā arī partiju diktatūras būtība nav meklējama maniakāla varmākas personā, bet šī maniaka ģeniāli radītajā klimatā, augsnē, kurā mazi ainārīši, aivariņi un andruki dzimst inkubatoriski tūkstošiem paši no sevis. Un tieši latviešu tautai šī perināmās mašīnas siltumpakāpe nebija jāpaceļ līdz paredzētajai normai – cālēni ņipri šķīlās paši no sevis.
Starpība starp mūsdienām un tiem laikiem tomēr ir tā, ka, ja agrāk perināmās mašīnas dzinējspēks bija bailes no izsūtījuma, no kratīšanas, no ieslodzījuma, tad šodien šai mašīnai pietiek vien ar to, ka cilvēks jūtas nepilnvērtīgs, ja garāžā nestāv «Hummers» vai «Range Rovers», ja Latvijas ziemas nevar pārlaist siltākos kontinentos, ja privātmāja nav ar skatu uz jūru vai ezeru.
Finansiālais un morālais deficīts mūsu valstī šodien ir tik liels, pirmkārt, tamdēļ, ka tik daudzajiem individuāliem Latvijas iedzīvotājiem tā privātā morālā bilance ir stipri negatīva. Vienā ailītē liekot to, ko esam saņēmuši no valsts, otrā to, ko esam tai devuši paši – vai mēs visi varam apgalvot, ka mūsu privātā bilance ir plusos?
Tā saucamajai inteliģencei – tas gan ir vārds, kas faktiski attiecināms tikai uz noteiktu laikmetu un specifisku reģionu, tomēr izmantosim to arī šeit - tai radošajai «inteliģencei» jaunā postkomunistiskā pasaule deviņdesmitos gados bija stipri dezorientējoša. Dažiem jaunie noteikumi šķita atbrīvojoši, citi turpretī zaudēja orientāciju. Ja gadiem tu esi bijis «savējo» pusē, cīnoties un kritizējot «tos tur» okupantus, nemaz nav pašsaprotams uzdevums pēkšņi pamest «savējo» vidi, lai sāktu no ārpuses sviest akmeņus viņu dārziņā. Sevišķi, ja ar vārdu tagad nākas apšaudīt bijušos kolēģus un draugus, ar kuriem reiz plecu pie pleca stāvēts uz barikādēm. Sevišķi, ja esat radis būt piederīgs noteiktam lokam, radis pie attiecību siltuma un biedriskuma sajūtas, ko var izraisīt cīņa par kopēju mērķi; ja esat radis pie vismaz minimāla – un dažos gadījumos pat ekskluzīva – dzīves komforta līmeņa; radis pie visa kā, bet tikai neesi radis būt pilnīgi viens, būt autsaiders, marģinālis, eks-centriķis – jo skurbinošajos revolūcijas gados inteliģence bija savas tautas varas centrā, ne tās nomalē. Inteliģence, kura atmodas gados bija ārkārtīga svarīga, pēcatmodas posmā pēkšņi kļuva ārkārtīgi mazsvarīga.
Daudzi tie saucamie «inteliģenti» nesaprata un nav sapratuši, ka radošās inteliģences loma cīņā pret svešu, totalitāru varu ir viens, bet «inteliģences» vai intelektuāļa kā demokrātiski ievēlētas valdības kritiķa loma toties ir kaut kas pavisam atšķirīgs. Totalitārā vai autokrātiskā politiskajā sistēmā darbības nosacījumi ir citi: tādā sistēmā ir tikai divas puses – apspiedējs un apspiestais, gaišie un tumšie spēki, taisnā patiesība vienā un viltus pilnie meli otrā pusē. Nostāties «patiesības» pusē inteliģencei nav grūti.
Turpretī demokrātiskajā sabiedrībā «inteliģences» un politiķu lomas ir fundamentāli atšķirīgas, jo demokrātiskas politikas būtība ir darbošanās ar puspatiesībām – ar republikānisko, demokrātisko, sociālistisko vai konservatīvo, partiju x vai y patiesībām – kuras visas kopā veido neatkarīgās valsts patieso ainu. Demokrātiskā sabiedrībā «inteliģence» var un tai vajag piedalīties publiskā diskusijā par jautājumiem, kuri rūp sabiedrībai, par politiku plašākā nozīmē, bet tā nevar to veikt efektīvi, ja ir iesaistīta sacensībā par politisku varu. Kā politiķis tu aizstāvi vienu puspatiesības elementu, kā inteliģences pārstāvis tu centies atpazīt un izgaismot dažādus patiesības un nepatiesības elementus, kuri atrodami visās pusēs.
Tie aktieri, mūziķi, rakstnieki un citi «inteliģences» pārstāvji, kuri nebeidz atkārtot, ka, ejot politikā vai piedaloties kādas partijas reklamēšanā, viņi šodien dara tieši to pašu, ko kādreiz darīja Atmodas laikā, viņi kļūdās. Iemainot savu aktiera vai mūziķa tā saucamo «autoritāti» (kaut gan šodien drīzāk būtu jārunā par vienkāršo atpazīstamību) pret politisku ietekmi - cik nevainīga ir šāda maiņa? Kādu atbildību ir gatavs uzņemties inteliģences pārstāvis – jeb vai atbildība ir tikai politiķu prerogatīva – turpretī rakstnieki, aktieri, mūziķi u.c. no tās ir atbrīvoti? Vai, piedaloties kādas partijas reklamēšanā un palīdzot tai tikt pie varas, tu esi atbrīvots no atbildības jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām, vai arī tev pienāktos skaļi runāt par konkrētās partijas darbiem un nedarbiem visa sasaukuma garumā?
Un, ja revolūcijas gados šis aktieris vai mūziķis bija jo cienījamāks, ja viņš jo drosmīgāk un skaļāk nostājās patiesības pusē, tad šodien tā vietā, lai iekvēlinātu sirdis, mums vajag apgaismot prātus. Skaļuma mums visapkārt ir pārpārēm, tikai gudrības tā pamaz.
Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim – pauž sens romiešu teiciens. Bet šī pazīstamā sentence ir abpusgriezīga, un daudz no tā, kas atļauts kuram katram vērsim, nav atļauts Jupiteram. Un, ja jau radošā inteliģence sevī saskata Jupitera vaibstus, tad tai jānes arī Jupitera nasta. Ne jau nejauši ģenerālis De Golls tūlīt pēc kara par kolaboracionismu vispirms nošāva tieši rakstniekus un tikai pēc tam policistus. Jo Jupiteru rakstnieku uzdevums bija apgaismot prātus, rādīt ceļu citiem, bet viņi turpretī cilvēkus maldināja. Jupiteriem atbildība ir lielāka, tātad arī konsekvences smagākas.
Ja tikai nostalģija pēc morāli vienkāršākajiem laikiem neizrādīsies pārāk spēcīga, tad mūsdienu demokrātiskā Latvijā gan Jupiteram, gan vērsim, gan radošās inteliģences pārstāvim, gan parastajam pilsonim nāktos uzņemties līdzīgus uzdevumus, lai pēc 20 gadiem mēs atrastos labākā Latvijā kā šodien.
Pirmkārt – līdzdalība. Ja katrs no mums šajos pēdējos gados būtu praktizējis demokrātiju ar tādu pašu azartu kā praktizējām konsumerismu, mēs šodien neatrastos tur, kur atrodamies.
Otrkārt – atbildība. Nevar vērsis kritizēt tos tur nozīmogotos uzvārdus par zagšanu, par negodīgumu, ja viņš pats savā ikdienas dzīvē ne tikai izvairās no nodokļu maksāšanas, bet arī naski pārdēvē «prēmiju» par «piemaksu» un sadala labumus starp savējiem. Un Jupiteram, jā, Jupiteram šī atbildība ir lielāka. Tieši Jupiters-inteliģents var ievest politikā un valsts dzīvē jaunu – morāles dimensiju. Taču ne jau ejot politikā šī vārda šaurākajā nozīmē, proti, cenšoties kļūt par deputātu un ministru, bet gan paliekot strikti neatkarīgajam un reizē politiski angažētam kas, cita starpā, nozīmē deputātu un ministru kritizēšanu.
Līdzdalība un atbildība. Ja pēdējos divos gadu desmitos katrs Latvijas iedzīvotājs vai katrs radošās inteliģences pārstāvis būtu bijis maksimāli atbildīgs kā indivīds pret Latvijas kopējām valsts interesēm, mēs nebūtu tur, kur šodien esam, nebūtu jāsasauc šāds plēnums, kurš - ar visu cieņu šī pasākuma pašaizliedzīgajiem organizētājiem – ir diemžēl veco laiku, morāli vienkāršo laiku gan forma, gan platforma. Jo ne jau tas, ko mēs šeit drošā, omulīgā bariņā viens otram deklarēsim, būtiski mainīs Latvijas valstī valdošo vērtību sistēmu un dzīves kvalitāti, bet gan tas, ko mēs katrs individuāli darīsim vai nedarīsim, pametot šīs telpas vai izslēdzot savus televizorus. Tās siltumnīcas klimatu jau regulējam mēs paši, to augsni gatavojam mēs paši un tikai mēs katrs individuāli varēsim noteikt, vai tie paši vecie/jaunie cālēni ņipri šķilsies paši no sevis, vai arī perināmā mašīna tiks izslēgta un izmantota pavisam citiem mērķiem.
Matīsa: Kolaboracionisms, kapitālisms un kultūra
Runa Latvijas Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
DIENA IEPRIEKŠ RAKSTĪJA
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!