Pirms pāris gadiem Latvijas televīzijā bija sižets par to, kā latvieši vērtē savus tautiešus – rezultātā 90% no runātājiem kā negatīvu īpašību minēja folklorizēto „latvietis citam latvietim = labākais paēdiens”. Ja absolūti lielākā daļa piekrīt šādam apgalvojumam, tad jājautā – ko mēs katrs, kurš piekrīt šim apgalvojumam, darām, lai to novērstu? Jau minētajā 2002. gadā darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā bija 12% (pēc LR CSP datiem), tātad vairāk kā 2009.gada aprīlī (11%). Es nekādā gadījumā nevēlētos teikt, ka šī brīža situācija ir rožaina, tomēr - tāpat kā būs cilvēki, kam vienmēr atradīsies iemesls uzsaukt tostu, būs cilvēki, kam atradīsies iemesls sūkstīties par to, kas notiek, notika vai, pasarg’ Dievs, varētu notikt. Vēlos uzsvērt, ka mana doma nav sludināt aklu pozitīvismu. Runa ir par attieksmi un „domāšanas veidu”, kurš kaut kādā mērā šīs dižķibeles ietvaros būs spiests mainīties.Savstarpēja cieņa, laipnība un smaids – šis ir fundaments Latvijas iedzīvotāju attieksmes strukturālajām reformām. Vecāka gadagājuma cilvēki runā par to, cik sabiedrība bija pieklājīga „Ulmaņlaikos”, jaunie, savukārt, uzsver to, ka ārzemēs iedzīvotāji uz ielām ir daudz pieklājīgāki un smaidīgāki (neatkarīgi no valsts ekonomiskās attīstības līmeņa). Visi it kā zina mūsu sabiedrības savstarpējo attiecību lielo izaicinājumu, tomēr ausī skanošais „Ko ta’ es? Ja jau visi tādi, nebūšu jau tas, kurš uzsmaidīs vai pateiks kādu pieklājīgu frāzi pirmais!” nereti ņem virsroku. Sabiedrība ir organisms, kurā, kā zinām, dažādas ķēdes reakcijas spēj notikt visai ātros tempos, ja par konkrēto darbību vienojas zināms iedzīvotāju loks. Spekulācijas par valūtas stabilitāti ir viens no piemēriem, ko visi labi zinām, tomēr, vai esat pamanījuši, ka autovadītāji ir kļuvuši pieklājīgāki? Esmu pamanījis, ka biežāk tiek respektēti gājēji, arvien vairāk tiek novērtēts „rāvējslēdzēja princips” sastrēgumu stundās. Jau pieminētajā 2002. gadā situācija šajā ziņā bija citādāka. Iepriekšminētais piemērs ar autovadītājiem ilustrē kolektīvās rīcības pozitīvo aspektu – katrs mūsu individuālais nelielais ieguldījums rada rezonansi visas sabiedrības mērogā. Autovadītāju jautājums ir uzņēmis pozitīvu inerci. Vai cilvēku savstarpējās attiecības arī mainīsies? Tas atkarīgs no manis un Jums.
Mūsu attieksmes strukturālās reformas
Sensenajā 2002. gadā kāda Latvijas hip-hopa kultūras pārstāvja klajā laistajā verbāli-muzikālajā kompozīcijā bija teikts: „(..)Un tagad nevienam nav viegli, to teikt bija lieki (..)” Šī frāze, manuprāt, ir vienas būtiskas latviešu identitātes dimensijas atspoguļojums. Tā ir – neatkarīgi no tā, kādā laikā, politiskajā režīmā vai mēness fāzē mēs dzīvojam – saskatīt pustukšu glāzi, nevis – līdz pusei pilnu; satiekoties ar draugiem, paziņām, kolēģiem, uzrīkot konkursu „kuram sliktāk iet” utt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.