Latvieši grib palikt latvieši. Globālās elites no augšas mākslīgi potētais multikulturālisms daudziem jo daudziem dziļi riebj. Tautu sajaukšanās, darbaspēkam ātri un mobili klaiņojot no valsts uz valsti, apdraud nācijas pastāvēšanu. Cilvēkos sāk parādīties pašsaglabāšanās instinkts - tas pats, kas neļāva celt Rīgā metro, kas sapulcināja Tautas fronti, kas apgāza lielo PSRS tautu katlu.
Nacionālisms rullē. Latvieši ir nacionālisti, balso pēc nacionālā principa. Politikā, aizmirstot savas ekonomiskās intereses, nacionālās un kulturālās vērtības izvirza augstāk. Latvieši tik ļoti ir aizrāvušies ar savu latviskumu, ka ir aizmirsuši, ka nedzīvo un nekad nav dzīvojuši Latvijā vieni.
1940. gada okupācijas un pēckara laikā samilzušās krievu kopienas dēļ, protams, krievi tiek pamanīti. Kā universāls visu nelaimju avots, tumšais tēls. Melnā bruņinieka krieviskais variants, kopš viena gada laikā tika aizmirsts, ka Melnais bruņinieks ir vācietis. Līdz 1940. gadam latvietim pie visa bija vainīgi vācieši, taču tagad - krievi. Šādā dimensijā Latvijas politikā krievi ir ļoti pamanīti.
Ir aizmirsts, ka krievi šeit dzīvo jau tūkstoš gadu un dzīvoja, pirms bīskaps Alberts vēl bija uzcēlis Rīgu. Krievi un krievu kultūra vienmēr ir bijusi klātesoša Latvijā. Vācieši astoņsimt gadu ir bijusi Latvijas kultūras daļa. Ebreji un poļi ilgus gadsimtus ir dzīvojuši Latvijas pilsētās un ciemos. Un latgaliešiem ir pašiem sava valoda un kultūra - viņi ir stipri atšķirīgi latvieši. Latvija ir un vienmēr ir bijusi multikulturāla vārda vislabākajā nozīmē - dabiski multikulturāla valsts.
Tomēr nacionālisms Latvijai ir vajadzīgs. Tas ir vajadzīgs, lai Latvija vispār spētu pastāvēt. Tāds nacionālisms, kurā visas Latvijas tradicionālās tautas turas kopā, lai kopā saturētu Latviju. Lai cīnītos par Latvijas interesēm globālajā pasaulē, nevis globālismā pazustu vai sagrautu Latvijas valsti, mūsu latviešiem cīnoties ar mūsu krieviem. Vajadzīgs pozitīvs nacionālisms, ar lielu pašcieņu, bet saprātīgu attieksmi pret citiem.