Ne reliģiju kari

s. grāmatas reliģijām - ir kopīgas saknes un saskarsmes punkti.Bija skaidrs, ka nav iespējams ekumenisms dažādu kristietības atzaru izpratnē, tomēr bija aizmetņi savstarpējai mierīgai līdzās pastāvēšanai. Kamēr visām trijām reliģijām piederošās garīgās autoritātes netiks skaidrībā - paškritiski un bez jēgu slēpjoša politkorektuma - kāpēc dialogs nevedas, nekādi policejiski pasākumi pasauli drošāku nepadarīs.Var līdz aizsmakumam strīdēties par to, kurā reliģijā vairāk agresivitātes un tamlīdzīgi, bet nav saprotams, kā ticīgs cilvēks - lai cik dziļi pārliecināts viņš būtu par savas ticības pārākumu - var aizmirst par tādu elementāru lietu kā - bērni ir bērni neatkarīgi no viņu vecāku uzskatiem. Kā var uzrakstīt pirmsnāves vēstulē «pasakiet maniem bērniem, ka es viņus mīlu» (Zviedrijas pilsonis Taimurs Abdulvahabs el Abdalī) un tad doties nonāvēt citus bērnus? Kā var doties izdzēst savu un citu dzīvību, uzsverot, ka šis varoņdarbs palielinās tavu vīrieša potenci 72 reizes un tu attiecīgi godam tiksi galā ar tām 72 jaunavām, kas tev kā moceklim pienākas paradīzē (Roberta Fulforda raksts par pašnāvnieku teroristu psiholoģiju Kanādas National Post)? Te vairs nav runas par reliģiju strīdiem vai konfliktiem, jo kāds tādam absurdam sakars ar ticību? Tādēļ neuzskatu šos pašnāvniekus teroristus par konkrētai reliģijai piederīgiem. Viņu rīcība izriet no tā, kas sakrājies viņu sirdī un galvā, un piederība konkrētai reliģijai ir tikai dekorācijas.Un te atkal nonākam pie starpreliģiju dialoga. Tam nav jābūt par doktrīnām. Tam jābūt par to, ka pirmām kārtām mēs esam cilvēki. Ka dažādām reliģijām piederošās autoritātes ir ne tikai rituālu veicēji un tekstu zinātāji, bet cilvēciski padomdevēji, atgādinātāji par cilvēcisko saviem klausītājiem un kopienu locekļiem.